Diemžēl galvas cīnīties prot, rokās sadoties _Baltijas ceļā_ prot, tikai cita citu nesaprot. Varbūt tāpēc tā smieklīgā mazo tautiņu atšķirtība, kam nevaram tikt pāri. Mans sapnis ir izdzirdēt, ka pirmajās divās klasēs skolas bērniem iemāca leišu un igauņu valodas pamatus, lai var ceļā vismaz labdienu padot. Par balvu prieks, bet reiz nejauši ieslēdzu LTV1 _Panorāmu_ un ieraudzīju, ka piedalos DnbNord bankas reklāmas klipā, tūlīt pēc reklāmas par jaunuzceltām kūdras fabrikām un jaunpalaistām piena pārstrādes līnijām. Draugi saka - neuztraucies, mēs tāpēc no tevis nenovērsīsimies, tas pozitīvisma kampaņas ietvaros. Un tas, ka tevi tur izmanto, tā ierasta lieta, tā sacīt - ja esi publiska persona, saņem pēc pilnas programmas! Labi, lai jau, bet izjūtas tādas jocīgas - vai tad nevarēja pateikt, ka izmantos TV pozitīvisma kampaņā... It kā esmu vēl dzīvs cilvēks, bet varbūt jau velis, kas vēl klīst pa Baltiju?
Bet ko nu par niekiem ērpēties! Elektroniskajā pastā katru nedēļu atskan cits trauksmes zvans. Šoreiz literatūras mēnešraksts Karogs jāglābj, citādi februārī sola izdot pēdējo numuru. Karogs nav latvju TV seriāls, kam tauta sametīs naudu. Karogam vajag atbalstu valdības līmenī, Karogs mums tāds vienīgais, kur kopā sanāk teksts ar kritiku. Tātad literātiem vien vajadzīgs, domā valdība. Bet vai literātiem vien? Pēkšņi tiešām jūtos kā velis, spēka trūkst skaidrot, parakstus vākt, iestāties par. Vismaz deviņas klases katrs skolā gājis, zina, kas ir literatūras mēnešraksts Karogs, un zina, ka tāds mums vienīgais. Kam un kamdēļ skaidrot ābeces patiesības? Varbūt ļauties lepnumam - ja nevajag, nevajag; tad nav pelnījuši, ja nesaprot, kam vajadzīgs. Varbūt ļauties pagurumam - lai iet pa pieskari? Tāpat jau iet pa pieskari it viss, kam nav naturālās saimniecības vērtības, - kas nav speķis, kandža vai jauns ziemas riepu komplekts.
Nākamo svētdienas vakaru skatieties LTV1 raidījumu Province - paši redzēsiet. Beķeris aizbraucis ar filmēšanas grupu Daugavpils teātra neapskaužamos apstākļus iemūžināt. Teātra darbinieki būs jāatlaiž, bet palīdzēt solījusies Krievijas Federācija.
Pēc TV kontrastdušas uzreiz ļoti gribas kaut ko īstu - akmeni rokā paturēt, dzīvu uguni aptaustīt. Lai saprastu, kā tad ir ar tiem veļiem. Tā arī darām! Saklājam rijā galdu ar kādu nieku pīrāgiem, no kaimiņu mājām atnāk Anda ar kokli un četrām meitām, atnāk Arnis ar labo balsi un Gaidiņa ar celotām jostām. Dziedam, kamēr sakrēslo. Aizdedzam skalu, pasaucam savējos un atstājam mieloties. Ejam uz māju un atkal dziedam, dziedam. Kamēr dziedam, turam rokā siltu akmeni, tad stāstām, ko atceramies no saviem senčiem. Atkal dziedam un dodam akmeni pa riņķi apkārt. Kāds prasītu - bet kāpēc tā jādara? Es nezinu atbildi. Apkārtnes klusā, miglainā, slēptas uguns pilnā daba to liek darīt. Un viņi, tie veļu mielasta ēdāji, kas zem manas ādas. Reizēm, pilnīgi negaidot, iespiežu rokas sānos un jūtu, ka tā esmu es - mātesmāte Antonija. Un, kad iecērtos pret straumi un gribu, lai ir godīgi, tad esmu tēvamāte Līna. Viņi visi ir zem manas ādas.