Režisore Hitilova pieder t. s. čehu jaunajam vilnim - spilgtam un pat Eiropas mērogos spēcīgam strāvojumam mākslā, konkurējošam ar analogo franču kustību kino. Kaut arī čehu/slovāku (toreiz - padomju impērijas satelītvalsts Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika) kultūra allaž atradusies vai vismaz jutusies kā daļa no Eiropas kultūrtradīcijas, ideoloģiskais komunistiskā režīma spiediens bija ievērojams. Un māksla - kā dabiskā protesta zona šim spiedienam. Vēsturē ierakstīts ne tikai Prāgas pavasaris un tā traģiskās sekas, bet arī čehu mākslu jaunais vilnis ar kinorežisora Miloša Formana (tagad atzīta Holivudas meistara), Jana Švankmaijera, Petra Zeļonkas, leģendārā ēnu teātra Laterna Magica un citiem vārdiem, to vidū ir Vera Hitilova - pirmā sieviete režisore, kuru laiks (varbūt aplami) «pieskaitījis» kā feminisma spilgtu cīnītāju Austrumeiropā.
Visplašāk pazīstama ražīgās Hitilovas filma, protams, ir Margrietiņas/Sedmikrasky (1966) - iespējams, visspilgtākā Eiropas pēckara sirreālisma izpausme kino, turklāt grūtākajā - komēdijas - žanrā.
Savukārt lektorijā aplūkojamā Hitilovas filma Jaunceltne/Panelstory aneb Jak se rodￃﾭ sￃﾭdliste (1979) ir iespaidīgs satīriskā absurda piemērs kinematogrāfā, kurš arhitektūras interesentiem var būt saistošs arī konkrētās filmas galvenās «varones» - būvobjekta un sociālistiskās triecienceltnes, t.i., tipveida blokmājas - dēļ. Filma gan krietni pārkāpj tā dēvētā kritizētājreālisma robežas, ļaujot meditēt par cilvēku un lietu eksistenciālas absurditātes tēmām vispār.