Dienvidāfrikā dzimušais dziedātājs ir absolvējis Ņujorkas Metropolitēna operas jauno mākslinieku programmu un kopš tā brīža pieņemts šī opernama dziedātāju pulkā. Pašlaik mākslinieks dzīvo Zviedrijā, kur bieži dzied Stokholmas Karaliskajā operā. 2009. gadā viņš tika konkursa Neue Stimmen pusfinālā, 2013. gadā - konkursa BBC Cardiff Singer of the World finālā. Savukārt Hansa Gabora Belvederes dziedātāju konkursā Vīnē (2010) līdzās finālista godam ieguva Vašingtonas un Hjūstonas opernamu balvu. Iespēja dzirdēt šo balsi Latvijā ir, pateicoties Ineses Galantes fonda sadarbībai ar Andersa Volla fondu (Anders Walls Stiftelse) Zviedrijā, daudzu jauno mākslas un zinātnes talantu atbalstītāju.
«Esmu dzimis Mdantsanes pilsētā, kuras iedzīvotāji ir galvenokārt tikai melnādainie ļaudis. Klasiski mūziku es iemīlēju, dziedot gan baznīcas, gan skolas koros. To, ka man patīk operdziedāšana, es sapratu 2001. gadā, kad ar āriju no Mocarta operas Figaro kāzas piedalījos skolu dziedāšanas konkursā. Es tajā uzvarēju, un, kad paveicās arī visas valsts mērogā, sapratu, ka vēlos kļūt par operdziedātāju. Pabeidzis skolu, aizbraucu uz noklausīšanos Keiptaunas operā, kur tiku uzņemts operas korī,» Lutando Kave atminas pirmos soļus operā. Māte, kas viņu audzinājusi viena, sapratusi un atbalstījusi, jo pati savulaik sapņojusi kļūt par aktrisi. «Priecājos, ka viņai tas izdevies caur mani,» atklāj Lutando Kave. Viņš joprojām uzstājas arī dzimtajā Dienvidāfrikā, taču Keiptaunas operā nav dziedājis, kopš to atstājis. Ierastais baritonu liktenis operās ir traucēt un nepieļaut soprāna un tenora laimi traģiskā vai komiskā mīlas trijstūrī. Lutando Kavi īpaši slavē kā komisko aktieri, taču viņam pašam vienlīdz tīk iejusties arī dramatiskos tēlos. «Es nekad netaisu komēdiju, tikai patiesi iejūtos tēlā.»
Vokālo partiju daudzveidībā no baroka līdz mūsdienām Lutando Kave pirmo godina Mocartu. «Esmu jau nodziedājis gandrīz visas Mocarta operu lomas, kuras der manai balsij, pietrūkst vēl tikai titullomas operā Dons Žuans. Ļoti mīlu arī Pučīni, taču pagaidām labi varu nodziedāt vien abas lomas Bohēmā (Marsēlu un Šonāru). Visas pārējās, tādas kā Skarpija, manai balsij vēl ir par smagu, taču es ļoti gribu tās dziedāt nākotnē. Arī Verdi ir mans absolūtais favorīts, taču arī viņa operu partijas man vēl ir par smagu. Vajag laiku, lai līdz tām izaugtu. Bet Mocarta, Rosīni, Bellīni un Doniceti mūzikā jau tagad jūtos kā mājās.» Savukārt Dž. Gēršvina Porgijs un Besa, kur atveidota Džeika loma, dziedātājam ir vienkārši asinīs. «Šī opera apvieno manus visiemīļotākos žanrus - klasiku un blūzu. Esmu dziedājis džezu un īpaši baudu džeza brīvību - vienlaikus tik vienkāršu, izsmalcinātu un sarežģītu.» Taujāts par izaicinājumiem, dziedātājs smejot attrauc: «Vīzas! Tā kā esmu no Dienvidāfrikas, nav viegli laikā nokārtot vīzas pasaules braucieniem. Izaicinājums ir arī prombūtne no mājām un tas, ka ar sev vistuvākajiem cilvēkiem varu satikties labi ja reizi gadā. Mans sapnis? Būt tādam dziedātājam, kurš ar savu mākslu spēj dziļi uzrunāt, iespaidot. Būt tādam māksliniekam, kurš ir spējīgs ar savu sniegumu mainīt cilvēka dzīvi. Var jau dzīties pēc naudas un slavas, taču bez sirds tam visam nav nekādas vērtības.»