4. maijā kinoteātrī Rīga notika grāmatas Inscenējuma realitāte. Latvijas aktierkino vēsture (izdota sērijā Kino rakstu bibliotēka) atvēršana, kur blakus I. Pērkones apjomīgajai teksta daļai par Latvijas aktierkino 1920.-1940. gadā, kā arī Latvijas klasisko kino un žanru daudzveidību trīs jaunās paaudzes kino pētnieču - Zanes Balčus, Agneses Surkovas un Beātes Vītolas - zinātniskais pienesums. Par apjomīgās un kino profesionāļu aprindās noteikti sengaidītās grāmatas priekšteci uzskatāms pirms vairāk nekā divdesmit gadiem iznākušais tematiski un ideoloģiski ierobežotais izdevums Padomju Latvijas kinomāksla.
Hičkoks un Leimanis
I. Pērkone stāsta, ka, studentiem sākot studēt LKA Teātra un audiovizuālās mākslas katedrā, viņu personīgās intereses lielākoties ir vērstas Rietumu virzienā, kas ir saprotami, - šie jaunieši ir uzauguši ar amerikāņu filmām. Ir arī tādi studenti, kas izrāda interesi par specifiskiem estētiskiem eksperimentiem. «Darbā ar studentiem mēģinām parādīt, ka, izmantojot modernu zinātnisko aparātu, kā lasīt mākslas darbu, nacionālā piederība pat nav tik svarīga, - interesantas lietas var būt kā Hičkokam, tā arī Leonīdam Leimanim,» saka I. Pērkone, kuras kinozinātnieces pūrā jau ir grāmatas: Kino Latvijā. 1920-1940 (Zinātne, 2008) un Es varu tikai mīlēt... Sievietes tēls Latvijas filmās (Neputns, 2008). Četros vai sešos studiju gados pedagogu centieni dod rezultātu - jaunieši arvien biežāk izvēlas studiju noslēguma darbus rakstīt tieši par latviešu kino vai teātri.
Ar Zani Balčus gadās sazināties saistībā ar aktualitātēm Rīgas Kino muzejā, kur viņa strādā par projektu vadītāju. Studijas LKA viņa beidza jau pirms kāda laika un ir ieguvusi arī maģistra grādu kino studijās Londonas Universitātes koledžā. Z. Balčus lasa kinolekcijas un ir piedalījusies kinoforuma Arsenāls programmu veidošanā. Latvijas kino vēstures pētīšana ir gan viņas personiskā interese, gan arī pienākums, jo viņas vārdiem - «nacionālo kinomākslu vislabāk izprotam paši, jo apzināmies sociālpolitiskos, ekonomiskos un citus apstākļus, kas to ietekmē». Grāmatā Inscenējuma realitāte. Latvijas aktierkino vēsture lasāma Z. Balčus rakstītā nodaļa par Latvijas kino sistēmu atjaunotās neatkarības laikā un filmu tematiskajām un stilistiskajām iezīmēm. Ņemot vērā, ka katru gadu nāk klajā arvien jaunas filmas, viņasprāt, šo tēmu vajadzētu nemitīgi papildināt. Publicēts arī viņas materiāls par ceļojošā kino sistēmu.
Nodarboties tikai ar pētniecību būtu ideāla situācija, bet diemžēl pašreiz tā nenotiekot, kaut arī darbs kino muzejā tai ir pietuvināts, atzīst jaunā pētniece, kuras otra lielākā pētniecības interese ir saistīta ar dokumentālo kino Latvijā. «Ieskatoties grāmatveikalu plauktos mākslas nozarē, latviešu valodā grāmatu par kino ir pavisam maz, kas liecina - pētījumu trūkst,» savus novērojumus komentē Z. Balčus. «Šī nelielā grāmatu skaita vidū galvenā uzmanība veltīta aktierfilmām, kas, protams, nav nekas pārsteidzošs, tomēr būtu ļoti nepieciešams uzrakstīt tikpat apjomīgu grāmatu arī par dokumentālā kino vēsturi kopā ar filmogrāfiju.»
Iet var uz visām pusēm
Fotogrāfe, režisore Agnese Surkova pašlaik raksta doktora disertāciju par Latvijas aktierkino vizuālo estētiku, fokusējot uzmanību uz padomju laika kino. «Interesējos par kino vizualitāti - gan tehniskā, gan estētiskā ziņā,» viņa skaidro. A. Surkova jaunajā grāmatā sniedz īsu ieskatu par filmu uzņemšanas tehnoloģijām, kas kino nozarē nenoliedzami saistītas ar estētiku, kā arī ir realizējusi trīsdesmit gadus kino profesionāļu lolotu sapni - izveidojusi kino terminu skaidrojošo vārdnīcu ar tulkojumiem angļu, krievu, franču, vācu valodā. A. Surkovas pašas interese uzzināt, kā attēls darbojas kā izteiksmes līdzeklis, novedusi viņu pie operatora darba, kas esot analizēts un aprakstīts ļoti maz. «Aizraušanās ar attēlu mani pamazām aizvedusi līdz nopietnam pētījumam, un tā rakstīšanas gaitā esmu savākusi daudz informācijas, kas iepriekš nekur nav parādījusies,» stāsta kino pētniece.
Savukārt jaunākā no pētniecēm - LKA studente Beāte Vītola - grāmatā analizējusi padomju laika kinorepertuāru Latvijā. I. Pērkone uzsver, ka šis ir tikai neliels ieskicējums kino repertuāra pētniecībā, kas, tāpat kā publikas recepcijas pētījumi, būtu ļoti nozīmīgs arī turpmāk: «Principā - var iet uz visām pusēm, jo pētījumu lauks kino jomā ir ļoti plašs un neapgūts.»