«Pastaiga ir ļoti piemērota cilvēkiem, kuri vēlas atgūt dzīvesprieku, kā arī tiem, kuriem nepieciešams atgūt spēkus pēc dažādām pārciestām slimībām,» teic Rakšu pārstāve Elija Krauze un min, ka šādas pastaigas palīdz tikt galā ar bērnu uzvedības problēmām.
Vai pastaigu ar lamu var dēvēt par terapiju? «Tad būtu precīzi jāpaskaidro, ko un kā tas ārstē,» domā reitterapeite Olga Bērziņa. Tiesa, viņa atzīst, ka pasaulē dzīvnieku vārds, runājot par petterapiju vai animalterapiju, tiek lietots diezgan plaši.
Zirgam mugurā
Pasaulē dzīvnieku terapijā tiek izmantoti suņi, kaķi, putni, delfīni, truši, arī lamas un citi dzīvnieki. 2007. gadā veikts pētījums liecina: terapija ar dzīvnieku klātbūtni ir efektīva, lai mazinātu uzvedības problēmas, autisma veida traucējumus, lai sekmētu emocionālo labsajūtu, ārstētu fiziskas saslimšanas.
Līdz šim Latvijā no dzīvnieku terapijas metodēm visdziļāk ārstniecībā ir nostiprinājusies reitterapija, citur dēvēta par ārstniecisko jāšanu. Pirmie projekti Latvijā tika īstenoti 1984. gadā Kleistos, 1995. gadā tika izveidota nodaļa Vaivaru rehabilitācijas centrā, un no 2000. gada reitterapija ir atzīta par medicīnas rehabilitācijas tehnoloģiju. Tā ietverta arī visos medicīnas likumos, stāsta reitterapeite Olga Bērziņa.
Latvijā pašlaik ir 25 sertificēti reitterapeiti, viņu pamatizglītība - ārsts. Speciāli sagatavoti un apmācīti ir arī zirgi. Saslimšanas, pie kurām iesaka šo terapiju, aptver plašu spektru: galvas traumas, balsta kustību aparāta, smadzeņu darbības traucējumi, arī Dauna sindroms, autisms, garīgā atpalicība u.c. Cik pacientu gada laikā šo terapiju izmanto, precīzu datu nav. Vaivaru rehabilitācijas centrā un Jaunķemeru sanatorijā aptuveni 400, taču tā ir tikai daļa no pacientiem.
Dzīvnieks nav ārsts
Otrs dzīvnieku terapijas veids, kurā Latvijā pašlaik notiek rosība, ir suņu terapija - saukta arī par kanisterapiju vai dogterapiju. «Pie mums pašlaik tāpat kā, piemēram, arī Polijā šis terapijas veids balstās uz sabiedriskiem pamatiem,» skaidro Latvijas Kinoloģiskās federācijas instruktore kinoloģe Ingūna Tihomirova. Viņa uzsver: suns pats konkrētas slimības nevar izārstēt. «Suns ir tikai darba rīks, ar kura palīdzību logopēds, masieris vai terapeits ātrāk sasniedz rezultātus. Pašlaik darbojas pulciņš entuziastu, kas kopā ar saviem suņiem mācās saprast slimus bērnus. Teorētiskie pamati apgūti pie poļu kolēģiem un pašmācības ceļā.»
Pasaulē suņu terapija vairāk attīstīta zemēs ar pamatīgākām kinoloģijas tradīcijām - Lielbritānijā, Francijā, arī Polijā, saka Konstantins Mitrofanovs, biedrības Saules suns pārstāvis. Pirms pusotra gada biedrība sāka suņu sagatavošanu, taču pašlaik to nedara. «Galvenokārt tāpēc, ka pietrūka izglītības ārstniecībā,» viņš atzīst.
Piebaksta ar siltu purniņu
«Nekādas maģijas te nav - saskarsme ar mīļu, atsaucīgu radījumu rada prieku. Tas ir tas, kas palīdz!» par dzīvnieku labvēlīgo ietekmi uz cilvēka veselību saka zoopsiholoģe Inga Cerbule. «Dzīvnieki jūt cilvēka noskaņojumu. «Vai tiešām negribi mani paglāstīt,» suns vai kaķis var piebakstīt ar purniņu nomāktam saimniekam. Esmu pieredzējusi, kā mans suns viņam neraksturīgi ieritinājās blakus depresīvai jaunietei, kas, norobežojusies no visiem, sēdēja dīvāna stūrī. Pēc laika meitene sāka suni paijāt, tad runāties - vispirms ar suni, tad arī ar cilvēkiem.
Inga Cerbule arī atzīst, ka Latvijā dzīvnieku terapija pagaidām ir mazattīstīta un cer, ka tā vērsīsies plašumā. ASV, piemēram, diezgan izplatīta ir prakse, ka speciāli apmācīti dzīvnieki, lielākoties suņi, tiek vesti uz slimnīcām, pansionātiem. Ar tiem var komunicēt slimnieki, kuri to vēlas. «Ir pētījumi par fizioloģiskām pārmaiņām, kas liecina - stresa līmenis dzīvnieku klātbūtnē samazinās,» stāsta zoopsiholoģe. Taču svarīgs ir brīvprātības princips - pozitīva ietekme ir tikai tad, ja cilvēkam dzīvnieki patīk, ja viņam nav negatīvas pieredzes.