Tas sasaucas ar 15. maiju un nacionālromantisko ulmaņlaiku sentimentu vai, pareizāk sakot, problēmu. Sevišķi romānā Savai valstij audzināts to iejūtīgi un viedi aprāda Dzintars Sodums: nenoliedzot dažu īstermiņa labumu un ieguvumu, Kārļa Ulmaņa režīma nosacītais pienesums mūsu vēsturē galvenokārt tomēr saistāms ar neatkarīgās Latvijas tikko sāktās parlamentārisma tradīcijas apraušanu. Tieši šī trauma no vecajiem laikiem pārmantota neatkarību atguvušajā Latvijā - sākām tur, kur Ulmanis mūsu demokrātijai aizžmiedza rīkli: sadrumstalotā Saeimā un «divi latvieši - trīs partijas» juceklī. Vēstures ievārītā putra ne uz kādu politisko deklarāciju burvju mājiena neizzūd. Kad, loku apmetuši, atgriežamies tai pašā vietā, pašiem vien tās uzsildītā versija jāizstrebj.
Ne tikai padomijas mucā augšana, bet vismaz tikpat lielā mērā arī parlamentārisma un pilsoniskas sabiedrības tradīcijas trūkums vainojams ne vienā vien nebūšanā, kas šķeļ mūsdienu Latviju. Arī ulmaņlaikos neapgūtā prasme sarunāties - ja arī ne pilnībā saprasties, tad vismaz vienoties - neveicina mūsu sabiedrības veselīgumu. Turklāt ar laika ratu patvaļīgi griezt gribētājiem vēsture izspēlējusi rūgtu joku: gadsimta pirmajā pusē no vācu vilka vaļā kratīdamies (kaut varēja atrast daudz iemeslu un veidu savstarpējai sadzīvošanai un sapratnei), par dzīvesbiedru dabūjām krievu lāci.
Tie, kas šo realitāti jau pāris gadu desmitus aicina ignorēt vai grūstīt un bakstīt jauniegūto biedru, radot tam netīkamus dzīves apstākļus, Latvijas tautai ir vissliktākie padomdevēji. Jo uz sava laika izaicinājumiem nav iespējams adekvāti atbildēt ar jau kādreiz vēsturē pieļautām kļūdām. Nevienu mūsu problēmu būtībā neatrisinās ne «stingrā roka», ne šaursirdīgs nacionālisms. Droši vien arī ne kosmopolītisms, vismaz ne tā ideoloģiskajā formā, bet cilvēcība gan. Ne «vienkārši cilvēcība», jo nekā vienkārša tajā nav. Tomēr, kaut nereti grūta, tā nav arī samocīta. Tikai trīs piemēri.
Šajās maija dienās skatītājiem nodots režisores Ināras Kolmanes dokumentālais stāsts Pretrunīgā vēsture par latvieti Kurtu Grīnupu, ebreju Edvardu Andersu un krievu Vitāliju Ļeonovu. Grīnups ir piedzīvojis baigos notikumus padomju pirmajā okupācijā 1940. gadā, Anderss - knapi izglābies no genocīda ietvaros īstenotā slaktiņa Šķēdē, bet Ļeonovu kā bērnu ar visu ģimeni uz Salaspili iznīcināšanai atveda no Sebežas. Kam prāts un sirds daudzmaz vietā, no šiem faktiem vien sapratīs, ka Latvija katram no šiem vīriem saistās ar kaut ko atšķirīgu. Tomēr Latvija ir tikai viena. Viņu gadījumā - līdzīgi kā šausmas, sāpes un nāves pieredze būtībā ir viena. Režisore godīgi ļauj šiem cilvēkiem paust katram savu atšķirīgo vēsti, un, visticamāk, tieši šā godīguma un nevairīšanās no cilvēcības smaguma dēļ tās no dažādām vēstīm kļūst par vienu vēsti cilvēkiem.
Šis gadījums ar kinomākslu pamāca mums arī mākslu dzīvot. Pajautājiet jebkuram māksliniekam, un viņš vai viņa jums pastāstīs, cik ļoti daudz žanra un citu mākslas nosacījumu dēļ paliek aiz kadra, aiz rāmja, aiz aprakstītas lapas robežām, viņpus partitūras, ne mazākajā mērā nekompromitējot vēstījuma godīgumu, bet ideālā gadījumā to pat paceļot jaunā augstumā. Tāpat ar dzīves mākslu, sabiedrības un valsts dzīvi.
Mans stāsts ar tā priekiem un sāpēm kulstīsies, konfliktēs un, visticamāk, pazudīs citu starpā, ja nesavaldīšos cilvēciska iemesla - sev blakus esošā stāsta uzklausīšanas un tiesību būt - dēļ. Kāds vienmēr kliegs skaļāk, kādam elkoņi vienmēr būs asāki. Zagli vienmēr apzags lielāks zaglis, un tas attiecas arī uz apkārtējo uzmanības, līdzcietības un morālā kapitāla kampējiem. Pēc reliģiju, kultūru un ideoloģiju patiesību konfliktiem esam nonākuši jauna un reizē arī mūžveca morālā imperatīva - līdzcilvēka skatiena - priekšā. Tā nav banalitāte, bet gan esamības pienākums katram, kas nolēmis daudzmaz ievērojamu laika sprīdi šai pasaulē jēdzīgi būt.