Venēcijas biennāles organizētāji šo tak jau sīko «incidentu» skaidro ar hronisku naudas trūkumu pasaulē joprojām par prestižu uzskatītajai vizuālo mākslu skatei. Varu vien murgos iztēloties, cik tad īsti izmaksājusi 127 pasaules valstu mākslas sasniegumu izstādīšana Venēcijā, ja pat pusmiljons apmeklētāju, kas šovasar no jūnija līdz novembra beigām sabrauca mākslas lūkoties un atstāja oficiālo samaksu (20 eiro par biļeti) kasē, nespējot segt pat sesto daļu no VB finansiālajām rūpēm. Vēl trakāk - ideja par obligāto ieejas maksu izplatījusies arī uz citām Venēcijas biennāles sadaļām - no 2012. gada obligātā nodeva tikšot iekasēta arī no Venēcijas kinofestivāla un arhitektūras biennāles (abas ir Biennale di Venezia sastāvdaļas) aprakstniekiem/recenzentiem/žurnālistiem. Un tā vairs nebūšot tikai 10 eiro sīknauda.
Taču Venēcijas mākslu izstādes sakarā ir vēl kāda naudiska bēda - kā zināms, izstādes dalībvalstis maksā ievērojamas summas gan par «savu» tā dēvēto nacionālo paviljonu uzturēšanu (biennāles aktīvajā laikā plus par īpašumu uzraudzību pārējā gadā) Venēcijas Dārzos un Arsenāla teritorijā, gan īres maksu par telpām pilsētā, kuras jāsedz tām valstīm, kurām savu paviljonu nav (visas Baltijas valstis ir šo «bezpajumtnieku» skaitā). Te nu, kā smejies, ir brīva iespēja visdažādākajām finanšu mahinācijām - neviens namīpašnieks Venēcijā, izdzirdot vārdus padiglione for Biennale (izstādes paviljons), «pa tiešo» ar interesentiem vairs nerunā, bet nosūta pie starpniekiem - biennāles īpašuma aģentiem, kuriem tas savukārt ir ļoti izdevīgs bizness. Reiz tranzītlidojumā atgriezos no Venēcijas kopā ar Krievijas paviljona kuratoriem un žurnālistiem, kuri stāstīja gatavos «šausmu stāstus», cik un kā kuram izdevies «apčakarēt» Venēcijas telpu izīrētājus un cik šādā starpniecības darījumā katrs «mākleris - kurators» no abām ieinteresētajām pusēm iebāzis savā kabatā. Vēlāk lieliskais arhitektūras kritiķis Grigorijs Revzins pēc laikraksta Komersants pasūtījuma mēģināja veikt žurnālistisko izmeklēšanu par tēmu «telpu īre Venēcijas biennālei». Rezultātā viņš tika uz četriem gadiem «maigi distancēts» jeb - latviskāk - izmests no Krievijas «oficiālās» delegācijas organizatoriskās komitejas, kas nodarbojas ar biennāles lietām.
Jūs taujāsit, kādēļ gan, Jaungadu gaidot, rakstu par tik drūmu lietu kā mākslas atkarība no naudas - jo skaidrs taču: nebūs telpu Venēcijā, nebūs ar ko un kur valsti «pārstāvēt».
Kas mums Hekabe?
Latvija Venēcijas biennālē piedalās kopš 2001. gada - ar interaktīvo ekspozīciju San Lio baznīciņā Rīgas astoņsimtgades Burvju flauta, ko veidoja triju dažādu jomu mākslinieku Ilmāra Blumberga, Viestura Kairiša un Lailas Pakalniņas darbi, kurus konceptuālā striķītī bija uzvērusi izstādes kuratore Helēna Demakova: «Bez lielajām atbildēm patiesībā visa mūsu dzīve pakāpeniski kļūst par lielu kapsētu, kur aizvien vairāk aiz mums paliek mirušu cerību, kuru kapus varam vairs tikai apraudzīt,» - teologa Jura Rubeņa moto izstādei par «mūsdienu sociālās vides izpratni».
Pirmā «otrās neatkarīgās Latvijas» dalība Venēcijas biennālē kļuva par gada mākslas un - pateicoties milzīgajiem tēriņiem saistībā ar izstādi - skandalozu mediju dzīves notikumu Latvijā, droši vien arī katra mākslinieka personīgajā CV, lai arī pasaulē atbalsojās niecīgi. Citējot Šekspīru - kas mums Hekabe, un kas mēs tai?
Taisnība ir H. Demakovai, gan vairāku Venēcijas gadu Latvijas kuratorei, gan vēlāk Kultūras ministrijas ierēdnei, - Latvijai piedalīšanās Venēcijā ir mākslas un kultūras vides pašcieņas jautājums. Punkts. Ja reiz Kultūras ministrijai Venēcija ir kultūrpolitisko prioritāšu skaitā, pašsaprotami ir arī jārēķinās ar apjomīgiem finanšu tēriņiem un jāignorē «tautas masu» domāšana, ka «izgrūst cik tur simtus tūkstošu latu par viena štrunta mākslinieka iegribu apmierināšanu» laikā, kad «Latgales bērnunamos audzēkņiem trūkst cimdu», ir teju sātanisks grēks. Tomēr jautājums paliek - par kādu cenu Latvijai ik pāris gados būtu jāiekaro Venēcijas mākslu skate?
Šis jautājums sāpīgi atbalsojās nesen rudenī, kad beidzot ieraudzīju Kristapa Ģelža (lasi: Latvijas ekspozīciju) mākslu Venēcijā. Artificial Peace/contemporary landscape - tā angliski sauc Ģelža gleznojumu kopu, kas bija izstādīta Palazzo Albrizzi, Canaregio 4118, - mazā privātā galerijā netālu no Rialto tilta, kuru uz biennāles laiku - gandrīz septiņiem mēnešiem - noīrēja Latvijas Kultūras ministrija un citi «sponsori» (kuratore Daiga Rudzāte). Vieta neslikta, teju blakus nozīmīgai tūrisma takai, kas savieno Venēcijas dzelzceļa staciju ar Svētā Marka laukumu (šīs vietas izvēle bija saprātīgākā, kādā Latvijas māksla pa šiem 10 gadiem Venēcijā vispār tikusi rādīta un, starp citu, arī lētākā šajā laikposmā). Tomēr, apvaicājies meitenei, kas izstādi uzraudzīja, saņēmu atbildi - nu, veiksmīgā dienā te ienāk kādi 50 apmeklētāji. Savukārt biennāles centrālajos laukumos - Dārzos un Arsenālā - pat drēgnā novembra vakarā jāpastāv rindā, lai tiktu Vācijas, ASV, Francijas, Korejas, Šveices u. c. paviljonos.
Krievu mākslas kritiķe Jekaterina Degotja ir tieša: «Jums var būt visģeniālākā māksla, bet, kamēr to rādīsiet kaut kādos Venēcijas kaktos, to neviens nepamanīs. Nu, varbūt pamanīs divi trīs mākslas maniaki…»
Kristapa Ģelža luminiscējošās lielformāta gleznas Venēcijas biennāles kontekstā (biennāles tēma - ILLUMI/NATIONS - gaismu nācijas) bija tieši tādas - ģeniāla māksla! Bildes tumšajā Palazzo Albrizzi telpā vibrēja kā neiespējamās gaismu jūras, kā simt Venēcijas kanālu ūdeņos noslīkušas saules, maģiski nomierinot - tur, pēc gala, sekos jauns sākums… Iespaidīga atmosfēra, augstvērtīga māksla, bez audio-video-ciparu-un-sazin-vēl-kādu tehnoloģiju specefektiem, pure painting - tīra manta. Ģelža glezniecības miers jo kontrastējošāks likās uz tā kopējā sliktas, pretenciozas glezniecības fona, ko vēroju «lielajos paviljonos». Vispār jau traģiski - tā vietā, lai lepotos, cik «mums» forša ekspozīcija, nākas 15 minūtes tincināt vai skaidrot, kā to padiglione Lettonia atrast.
Tāpēc man ir tikai viens racionāls priekšlikums - Kultūras ministrijai kooperēties ar abām Baltijas kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu, kuras arī ir bez pajumtes šajā pilsētā, un uz nākamo biennāli vismaz beidzot noīrēt labas telpas galvenajā ceļā pie biennāles vārtiem - kauč Nedziedināmo krastmalā! Jo divi gadi līdz nākamajai Biennale di Venezia paies nemanot.
(Nobeigums nākamajā Kultūras Dienā)