Diemžēl to neesmu rakstījis es. Bet gan literatūrkritiķis un prozaiķis Guntis Berelis, un visu cieņu viņam. (Sīkāk: http://berelis.wordpress.com.)
Tādēļ arī vērsos pie nule startējušā latviešu oriģinālliteratūras dižprojekta - romānu cikla Mēs. Latvija. XX gadsimts - pirmās «nogatavinātās» - izdotās - grāmatas, romāna Gaiļu kalna ēnā, autora Osvalda Zebra ar dažiem jautājumiem iesākumam, tā sakot, lasītāja ieēdināšanai.
Vai tā nebija papildu «atbildības nasta», zinot, ka tieši tavs darbs aizsāks romānu sēriju Mēs. Latvija. XX gadsimts?
Bija, bet līdz brīdim, kad man tapa skaidrs stāsta karkass. Zināju, ka detaļas dabūšu gatavas, ja vien varēšu izbrīvēt gana daudz laika piektā gada pētīšanai un rakstīšanai. Paldies Dievam, laiks man tika piešķirts - izdevās tikt pie tāda maizes darba, ko varēju apvienot ar bibliotēkas apmeklējumiem un rakstīšanu. Laimējās. Bet darbs žurnālistikā gan bija jāatstāj - to ar romāna rakstīšanu apvienot nevarēju. Esmu no sirds pateicīgs Gundegai Repšei par manis uzrunāšanu, par uzticēšanos. Jo 2012. gada rudenī, kad mani uzaicināja būt par vienu no šīs XX gadsimta Latvijas romānu sērijas autoriem, manā rakstnieka kontā bija tikai viena izdota grāmata - stāstu krājums Brīvība tīklos. Pirmais romāns Koka nama ļaudis tad vēl bija finiša taisnē, tas tika izdots 2013. gada pavasarī, un uz sava pirmā romāna atvēršanu es gāju jau ar piekto gadu galvā.
Klasificē, kas dominējoši ir tavs GKĒ - raksturu, darbības/action, ideju, sajūtu, «atrakciju montāžas», stilīgu fišku, kultūrizglītojošs romāns?
Vai tas būtu piektais gads pirms simt gadiem vai pēc diviem tūkstošiem, mani interesē cilvēks. Viņa rīcība, viņa pamati un kodols, no kā izriet izvēles. Jautājums ir un paliek - kas nosaka cilvēka gribu, kas to iekustina, cik liela ir vides un apkārtnotiekošā ietekme, un kā cilvēks sadzīvo ar šīs notikšanas sekām? Šiem jautājumiem esmu pakārtojis arī romāna sižetu. Viss pārējais - piektā gada revolūcija un tās apspiešana - ir fons ar vēsturisku tonējumu. Tiesa, ar daudziem reāliem personāžiem un vēsturiskām norisēm. Studējot piekto gadu, varu teikt, ka daiļliteratūra par šo laiku ir vienlīdz vērtīgs izziņas materiāls akadēmiskiem pētījumiem un abos šajos gaņģos ir gana daudz vērtību. Žils Verns piedzīvojumu romānā mums māca ģeogrāfiju, Andrejs Upīts, Rūdolfs Blaumanis, Augusts Saulietis, Andrievs Niedra un daudzi citi savā prozā mums lieliski māca Latvijas vēsturi. Un parāda to tā, ka ir ļoti grūti noticēt kādai visaptverošai piektā gada sajūsmai, kas latviešiem būtu iedvesusi apziņu par savu valsti. Visiem, kurus interesē XX gadsimta sākums, varu ieteikt Andreja Upīša romānus Ziemeļa vējš un Zelts, Augusta Saulieša un Andrieva Niedras stāstus, Rūdolfa Blaumaņa un Jāņa Ezeriņa noveles, Pāvila Rozīša Valmieras puikas, Alberta Bela un Filipa Rufa darbus. Ļoti nozīmīgs avots man bija arī atmiņu stāsti, piemēram, lieliskais Hermaņa Kreicera darbs Ceļi un gājēji, arī Nacionālajā bibliotēkā pieejamās dienasgrāmatas un vēstules. Īpaši noderīgi bija arī divi iespaidīgi pētījumi par XX gadsimta sākuma latviešu literātiem - Veras Vāveres darbs par dzejnieku Viktoru Eglīti un Annas Kuzinas grāmata par Rūdolfu Blaumani.
Bet tevi drusku nebiedē, ka galvenā varoņa - diezgan nesimpātiska, maitiska, pagļēva, šaubīga un egoistiska vīrieša - izvēle varētu «biedēt» daļu lasītāju?
Tie, kas būs saņēmušies sākt lasīt, gan tie nesabīsies no Rūdolfa. Tie, kurus biedē teju viss prozā - dialogi, portretējumi, problēmu izvērsumi, jautājumi, - tie lai nemaitā savu laiku un labāk dara ko sev tīkamāku.
Kas dzima pirmais - sižets, kāds konkrēts tēls/varonis vai ideja/mesidžs par romānu?
Kad biju kādu laiku dzīvojis ar domām par XX gadsimta sākumu tolaik vēl neesošajā Latvijā, kādurīt pamodos ar skaidru ideju sižetam - bērnu nolaupīšana Esplanādē. Tā bija pirmā aina, kas man bija. Tālāk jau nācās tikt skaidrībā ar laupīšanas motīvu, izmeklēšanu, iesaistītajiem tēliem, protams, visu vēsturisko musturu. Rakstīšanas laikā atnāca divi pamata jautājumi, un tos, šķiet, man ir izdevies savā grāmatā iekustināt, - par latviešu tautskolotāju likteņiem un savā gribā vāja cilvēka vainu, kas viņu pakļauj un saplēš. Darbu sākot, bija skaidrs - lai šo pretrunīgo laiku ieskicētu, būtu jārunā par pilsētu un laukiem, pilsētas inteliģenci un pilsētas strādniecību, lauku skolotājiem un zemniekiem, par mācītājiem, antisemītiskām noskaņām, studentiem un visaptverošo apjukumu, kurā varēja rosināt plašu dumpi. Pārāk plašs lauks vienai grāmatai, nācās nolobīt lieko nost, lai nonāktu pie jautājumiem, kas mani interesē un ir aktuāli piektā gada kontekstā. Taču šī grāmata noteikti nav bijusi iecerēta un rakstīta kā vēsturisku norišu skaidrojums, kā piektā gada iemeslu un seku pētījums. Piemēram, par tiem spēkiem, kas mudināja uz streikiem Rīgas un citu pilsētu rūpnīcās. Tas ir interesants jautājums, taču tas nebija mērķis - tur būtu vajadzīga ilgāk audzēta bagāža par aizvadītā gadsimta sākuma garu.