Pagātne nav vēsture
«Kopš barikāžu laika pagājuši divdesmit trīs gadi. Jaunā paaudze vēsturisko notikumu kopainu saliek vien kā mozaīku no atmiņu epizodēm, dokumentālajām filmām, grāmatām. Bet to emocionālo piesātinājumu un patriotisma vilni viņiem nav lemts piedzīvot,» saka Rīgas Herdera vidusskolas vēstures skolotāja Jeļena Smoļina.
1991. gads viņai prātā vispirms palicis tāpēc, ka gaidījusi savu pirmo bērniņu. «Janvārī manam vīram ir dzimšanas diena. Visi zināja, ka esmu stāvoklī, un vīra dzimšanas diena mums pagāja, skatoties televizoru un domājot, kur un kā man paglābties, ja notikumi attīstītos savādāk,» stāsta J. Smoļina un piebilst: «Bērns dzima drīz vien pēc augusta puča, un atkal - visi dakteri sēdēja pie televizoriem. Bērnam bija nepareiza guļa, bet ārsti nolēma, ka ķeizargriezienu netaisīs, jo nav laika, jāseko politikai līdzi.»
Par vēstures skolotāju Jeļena strādā jau 20 gadu. Viņas darbavieta - skolā ar krievu mācību valodu. «Es gan tā neteiktu, jo te nav tikai krievi. Mācās, piemēram, vācieši, jo skola ir ar padziļinātu vācu valodas apguvi. Man 9. klasē mācās divi Vītoliņi, un savā starpā viņi runā latviski,» skaidro J. Smoļina un uzsver: «Ļoti daudzi, kad 9. klasē jāliek eksāmens vēsturē, par darba valodu izvēlas tieši latviešu valodu. Pirms dažiem gadiem Daņila Sidorovs iespītējās - teica, ka rakstīšot visu latviski. Mēs centāmies pārliecināt, ka viņam taču vieglāk būtu atbildēt savā dzimtajā valodā. Bet Daņilas arguments bija vienkāršs - mācību grāmatas ir latviešu valodā un viņam ir grūti lasīt latviski, tad to pārdomāt un prātā tulkot krieviski. Tā jau tās nepareizības rodas - krieviski raksta: «Latvija graņičit s Igaunijei (krieviski būtu jāsaka «s Estoņijei») i v more so Zviedrijei (krieviski - «s Švecijei»).
Tas, kas nav obligāts
Par barikādēm skolā tiek mācīts divas reizes - 9. un 12. klasē. Neatkarības atjaunošanas tēma ir programmas nobeigumā - aprīlī, maijā, un tad skolotājam jāizvēlas - ātri to izrunāt, lai varētu sākt pirms eksāmeniem atkārtot visas tēmas, vai mācīties rūpīgāk. Bet Latvijas Republikas atjaunošanai arī atvēlēta tikai viena stunda - gan 4. maijs, gan pučs, gan barikādes. 9. klases Latvijas vēstures grāmatā tas izskatās kā viena lapa ar apmēram sešām nelielām fotogrāfijām. «Par maz! Tāpēc ir vajadzīgs papildu darbs, lai ieinteresētu bērnus pašiem apgūt vairāk. Izmantojam jebkuru iespēju, kā savādāk - ne tikai no vēstures mācību grāmatas - mācīties. Mums ir īpašas mācību priekšmetu nedēļas vai arī, sadarbojoties ar klases audzinātāju, par šiem notikumiem tiek runāts arī audzināšanas stundās, piedaloties kādos projektos, konkursos. Svarīgi ir iegūt priekšstatu no dažādiem avotiem,» stāsta skolotāja. Tāpēc, kad no Rīgas Skolēnu pils janvārī tika saņemts aicinājums uz filmu Atmodas antoloģija un tikšanos ar režisoru Askoldu Saulīti, devītklasnieki sarosījās. «Kad pateicu, ka tas palīdzēs sagatavoties eksāmenam, tad bija gatavi iet,» saka J. Smoļina.
Starp tiem, kas filmu noskatījās, bija Marija un Pāvels. «Mēs gan vēl šo tēmu neesam mācījušies vēsturē, bet filma bija iespaidīga,» saka Marija un piebilst: «Es gan ne visu, kas toreiz notika, sapratu. Laiks bija smags un grūts, taču cilvēki bija savādāki. Draudzīgāki un laipnāki. Kad tika pasludināta neatkarība, visi viens otru apkampa, smaidīja, no prieka raudāja. Tagad man liekas, ka visi viens pret otru ir kā vilki.» Pāvels nav tik emocionāls: «Filma laba, projekts labs. Mana vecmāmiņa piedalījās barikādēs, un esam ar viņu par to runājuši.»
Uz tradicionālo jautājumu, vai viņi būtu tagad gatavi iet uz barikādēm, Pāvels uzreiz atbild noliedzoši, viņam esot citi politiskie uzskati. Marija šaubās un izsaka varbūtību, ka ietu gan. «Tauta, kā tagad tas ir Ukrainā, iet ielās, lai izteiktu savu nostāju, lai būtu «par» vai «pret» kaut ko. Ja aicinātu aizstāvēt latu, tad es nedomājot ietu. Lats taču bija stabila valūta Eiropā, bet eiro ir tik ļoti mainīgs kurss attiecībā pret citu valūtu,» tā Marija izsakās par šodienas politiku.
Marija un Pāvels uzskata, ka pilnīgi pietiek ar to, ko skolā māca par Latvijas vēsturi. Marija arī piebilst, ka vēl jau nāk klāt tā informācija, ko izstāsta vecāki. No vēstures eksāmena viņiem nav bail, jo tie skolasbiedri, kas šo eksāmenu likuši pērn un aizpērn, zina teikt, ka nav nemaz tik sarežģīti, kā šķiet pirms eksāmena.
Vēsture nav modē
Bet 12. klases audzēkņiem vēstures eksāmens nav obligāts, un reti kurš to izvēlas kārtot. «Devītklasnieki ir kā baltas papīra lapas, viņiem nav stereotipu par notikumiem, viņi ir atklāti - ko domā, to saka. Bet divpadsmitie jau ir sasmēlušies viedokļus no ģimenes, sabiedrības. Viņi ir atturīgi un pragmatiski - vienmēr prātā patur, ka ar pareizu atbildi tiek pelnīta atzīme, tāpēc atbild tā, kā vajag, nevis tā, kā domā. Latviešu, krievu, citu mazākumtautību skolās Latvijas vēstures mācīšanai izmanto vienas un tās pašas grāmatas. 9. klase šogad ir pirmie, kas mācās pēc jaunajām grāmatām, kopš pasaules vēsture tika «atdalīta» no Latvijas vēstures. 12. klasē vēl mācās pēc Induļa Ķēniņa Latvijas vēstures mācību grāmatas, kas ir divos sējumos, kur ir ļoti daudz monotona teksta, kas, diemžēl, nav skolēnus ieinteresējošs. Tie, kas mācās, tie izlasīs, bet - cik no tā paliks prātā?» jautā J. Smoļina un turpina: «Lai ieinteresētu par savu priekšmetu, man jābūt gluži kā aktrisei. Man ir fotogrāfijas, ko rādīt, filmas - Bermontiāde, Atmodas kinohronika, Ulmaņlaiki. Bet, ja tikai pateikšu, ka jāizlasa grāmatā viena nodaļa un jāatbild uz jautājumiem, tad sāksies pretargumenti, ka nav laika, ka citur uzdoti uzdevumi, referāti. Bet, kad ir Muzeju nakts, kāds projekts, viņi paši meklē un piedalās.»
Vēsture vairs nav modē. «Bērni ir pragmatiski. Viņus interesē tādas profesijas kā ārsti, juristi, tulki, arī tehnoloģijas, komunikācijas. Par skolotāju neviens negrib kļūt,» secina J. Smoļina. Pēc viņas domām, arī nevar runāt par patriotisma mācīšanu vēstures stundās. «Patriotismu nevar iemācīt, tas veidojas no attieksmes. Ja cilvēks jūtas, ka dzīvo savā valstī, var ietekmēt politiskos procesus, tos mainīt ar savām aktivitātēm - tas rada patriotismu.»