Es domāju, ka mūsu intereses katrā ziņā sakrīt - es biju priecīgs redzēt Krievijas vēsturniekus un viņi bija priecīgi redzēt mūs. Starp mums, vēsturniekiem, nekādu problēmu nav. Mēs visi labi saprotam, ka starpvalstu vēsturnieku komisija vairāk ir vajadzīga politiskā plāksnē, kā pierādījums tam, ka mūsu valstu attiecības ir labas. Vēsturnieki jau ļoti labi saprot tās diskutablās problēmas - es, piemēram, nezinu nevienu nopietnu Krievijas vēsturnieku, kurš pašreiz apšaubītu Latvijas okupācijas faktu. Starpvalstu vēsturnieku komisijai ir pavisam citi uzdevumi, nekā to iedomājas daļa sabiedrības - un arī žurnālisti - pie mums un arī Krievijā, kur domā, ka mēs esam gatavi kaut kādos vēstures jautājumos piekāpties.
Ja runājam par 1940. gada okupācijas jautājumu, mēs, protams, neesam gatavi nekur piekāpties. Mūsu pozīcija ir tik stingra, tik argumentēta, tik nostiprināta vēstures literatūrā - arī visā rietumu vēstures literatūrā -, ka te nav par ko diskutēt. Krievijā ir ļoti stingri arhīvu likumi. Es ceru, ka starpvalstu vēsturnieku komisija būs tā institūcija, kas mazliet to stingrumu likvidēs - Latvijas vēsturnieki gūs lielāku pieeju arhīviem. Ja ņemam Krievijas arhīviem oficiāli nosprausto robežu 75 gadi, tad ātrākais, kur mēs tiekam klāt arhīviem, ir 1936. gads, kas neļauj pilnvērtīgi pētīt nozīmīgus mūsu vēstures notikumus. Gribu uzsvērt, ka pats galvenais, ko dos šī komisija - tā veicinās Krievijā sapratni par to, kāda ir bijusi vēsture, ka vēsturiskās patiesības ir jāatzīst un ka nevar būt tā, ka vēstures krāsa ir tikai balta un melna. Vēsture nav ne balta, ne melna - tā ir pelēka un visiem tajā ir salikti grēki. Cerams, ka vēsturnieku komisija veicinās to, ka Krievijas oficiālās amtpersonas nonāks pie secinājuma, ka viņiem nav citu rīcības iespēju kā oficiāli atzīt Latvijas okupācijas faktu.
Jūs sacījāt, ka vēsture nav tikai balta vai melna. Vai tad 1940. gada okupācija nav melns fakts Latvijas vēsturē?
Katrs grib padarīt savu vēsturi par baltu vai melnu, dabiski, ka okupācija ir melns fakts Latvijas vēsturē. Taču daudzi Krievijas pusē domā, ka ar visām okupācijām un tautu pakļaušanām ir darījuši labu, ka mums te jābūt priecīgiem, ka esam ieņemti, sagrābti un okupēti. Taču mēs nevaram teikt, ka vienai tautai vēsture ir pilnīgi balta, bet otrai tautai pilnīgi melna.
Tomēr 1940. gada okupācijas jautājumā mēs esam balti, absolūti nevainīgi, bet vainīga ir Krievija?
Mēs arī neesam nevainīgi. Ja trīsdesmitajos gados nepastāvētu mūsu «piektā kolonna», ja Latvijā nebūtu izveidojusies diktatūra, varbūt, ka notikumi būtu notikuši savādāk. Mūsu vēsture arī nav tikai balta, tā arī ir tikai pelēka. Staļins jau visus trīsdesmitos gadus zondēja un domāja, ko darīt ar mums. Un viņš redzēja, ka te ir tik daudz viņa atbalstītāju - kāpēc gan nemēģināt visu to izdarīt, ko viņš izdarīja? Kā darbojās Jaunāko Ziņu grupa trīsdesmitajos gados. Benjamiņa maksāja fantastiskus honorārus Vilim Lācim, kurš nodeva Latvijas valsti un ar kura parakstu viņa pati vēlāk tika izsūtīta uz Sibīriju. Latvijas vēsture ir pilna ar šādiem faktiem - dabiski, ka tā nav balta.