Swedbank galvenais ekonomists
Kopumā budžeta veidošanas procesā galvenā problēma ir tā, ka mēs pieķeramies tam 500 miljonu skaitlim un tad nu mēģinām tos sakasīt pa visiem stūriem. Bet tas nenodrošina, ka šie sakasījumi nebūs vienreizēji. Piemēram, attaisnoto izdevumu atmaksas termiņa pagarināšana - tas jau tikai pārvieto tos izdevumus uz nākamo gadu. Daudz pareizāka pieeja būtu vispirms saprast, kādu mēs vēlamies savu valsts pārvaldi vai, piemēram, izglītību. Un tad noskaidrot - cik tas maksā un kādas reformas ir vajadzīgas, lai to panāktu. Arī aizdevēji mums ir norādījuši uz to, ka ne tikai 500 miljonu skaitlis ir svarīgs, bet ilgtermiņa rezultāts. Viesturs Kairišs,
režisors
Kultūras apdalīšana kopumā nozīmē, ka varai nav izdevīgi attīstīt sabiedrību, kas ir spējīga pieņemt lēmumus. Un tas ir bēdīgākais, kas Latvijā var notikt. Turklāt, piemēram, teātriem naudas apjoms jau tiek samazināts visiem vienādi, reformas netiek izmantotas, lai sakārtotu sistēmu - tagad visi teātri daļēji arī par valsts naudu taisīs izklaidējošas komercizrādes, kas nepilda kultūras uzdevumu. Kino industrija vispār tiek paralizēta. Labā ziņa ir tā, ka tāpēc, ka naudas nebūs nekur, kultūras cilvēki sāks iet politikā un, es ceru, nebūs tik korumpēti. Es arī par to sāku domāt. Marija Golubeva,
sabiedriskās politikas centra Providus pētniece
Zinātnē ir ne tikai finansējuma, bet arī prioritāšu un naudas sadales problēma. Domāju, ka budžeta samazinājums šajā jomā drīzāk ietekmēs institūciju skaitu, nevis pētniecības kvalitāti - kur tā bija laba, tur vismaz kādu brīdi vēl paliks. Par profesionālajām skolām - skaidrs, ka tās ir jāreformē, bet ir jāmaina visa sistēma, ko izdarīt ar mazāku naudu ir grūtāk. Savukārt par skolotāju algām es uzskatu, ka tās vispār nevajadzēja samazināt, samazināt vajadzēja skolotāju skaitu. Tagad algām būtu jāatsāk augt, bet skolotāju skaitam jāturpina sarukt. Andrejs Ērglis,
Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centra vadītājs, asociētais profesors
Ja man vaicā kā pilsonim, tad, protams, es saku, ka atteikšanās no plānveida medicīniskās palīdzības ir šausmīga un mums nekavējoties jāatrod tam nauda, jo šī atteikšanās nozīmē lielāku invaliditāti, lielāku mirstību un daļas pacientu pāriešanu uz neatliekamo palīdzību, kas ir dārgāka. Bet, zinot budžeta situāciju, no kaut kā tomēr ir jāatsakās. Ir rūpīgi jāizvērtē prioritātes un jāizlemj, kuru plānveida palīdzību nodrošināt un par kuru prasīt pacientu līdzmaksājumus. Taču tas tā nedrīkst palikt uz ilgu laiku, bet gan uz kādu pusgadu gadu. Roberts Ķīlis,
sociālantropologs, Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs
Šis budžets Latvijā iezīmē jaunu realitāti. Tas, ka nākamgad cilvēkiem būs vairāk jāmaksā nodokļos un arī par tiem pakalpojumiem, ko iepriekš viņi no valsts saņēmuši par brīvu, mainīs cilvēku attieksmi pret sadarbību ar valsti - sākot no vēlmes maksāt nodokļus, beidzot ar vēlmi šeit dzīvot. Turklāt nākamajā Saeimas vēlēšanu gadā cīņa par varu būs īpaši sīva, jo tie, kas veidos nākamo budžetu, to jau veidos labvēlīgākos ekonomikas atkopšanās apstākļos.