Pieļauju, ka šāds viedoklis radies, jo patlaban dažādu noguldījumu procentu likmes ir ļoti zemas. Klients domā, ja atnāk uz banku un uztic tai savu naudu, tad bankai tas ir ekonomiski izdevīgi, jo banka var daudz pelnīt. Bet šobrīd no tā vien, ka klientam kontā stāv nauda, bankai nekāda ekonomiskā izdevīguma nav. Latus vispār nav kur likt. Procentu likmes niecīgas, iedzīvotāji un uzņēmumi kredītu latos negrib ņemt. Augstas likmes nevaram atļauties maksāt. Tomēr es ceru, ka ne tikai vārdos, bet arī mūsu darbinieku attieksmē jūtams, ka klienti bankā ir gaidīti. Neskatāmies tikai uz ekonomisko izdevīgumu.
Lietuvā šajās dienās satraukumu radījusi Ūkio bankas maksātnespēja. Vai tā varētu ietekmēt citu Baltijas valstu banku stabilitāti?
Nē, Ūkio bankas nav tāda mēroga vai rakstura banka, lai tās problēmas radītu reālus draudus Lietuvas banku sektoram, un Latvijas banku sektoram - arī noteikti nē. Domāju, ka Šiauliu bankas pārņems Ūkio bankas tā dēvētos labos aktīvus un tā arī tas beigsies.
Banku sektorā redzams, vai makroekonomikas dati par ekonomisko augšupeju Latvijā atbilst patiesībai. Kā ir?
Uzņēmumiem iet labi, iedzīvotājiem - smagi. Optimistiskie makroekonomiku raksturojošie cipari parāda, kā jūtas Latvijas spēcīgākās nozares, piemēram, kokapstrāde un farmācija. Šo nozaru uzņēmumiem pērn tiešām gājis labi, arī konkurētspēja atjaunota. Diemžēl tas bieži noticis uz darba ņēmēju rēķina. Iedzīvotāji joprojām atrodas sarežģītos apstākļos, darba samaksa radikāli nav pieaugusi, bet obligātie maksājumi palielinās aizvien vairāk, jo energoresursu cenas aug. Arī nodokļu slogs iedzīvotājiem nav būtiski sarucis.
Turklāt Latvijā joprojām ir daudz uz bankrota sliekšņa esošu uzņēmumu un lielos parādos nonākušu mājsaimniecību. Igaunijā tādu ir daudz mazāk. Un tas tāpēc, ka Latvijā lēni iet maksātnespējas process, ir tiesa tiesas galā, administratori pieņem nesaprotamus lēmumus, tiesneši pieņem neizprotamus spriedumus, iesaistītie cilvēki ir spiesti pārsūdzēt un pārsūdzēt. Maksātnespējas procesam būtu jākļūst vienkāršākam, ātrākam un caurskatāmākam.
Jau kopš pagājušās vasaras sabiedrības uzmanība pievērsta Latvijas Hipotēku un zemes bankas komercdaļu pārdošanai. Pensiju 2. līmeņa plānu pārvaldīšanas paketi iegādājās SEB Wealth Management. Kādēļ?
Gribam būt labākais sadarbības partneris cilvēkiem pensiju pārvaldīšanā. Skaidrs, ka pašreizējā pensiju sistēma pārticīgas vecumdienas daudziem nenodrošinās. Tāpēc mēs cenšamies skaidrot, ka nepieciešams vecumdienām krāt pēc iespējas vairāk. Ar šo pirkumu savu daļu pensiju pārvaldībā esam palielinājuši.
Citas Hipobankas komercdaļas nevēlējāties pirkt, vai arī tas bija tirgošanās jautājums?
Es negribētu detaļās šo darījumu komentēt. Mūsu mērķis bija jau minētais.
Aktuāls jautājums ir banku pakalpojumu pieejamība reģionos, par to diskutēts arī pie vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža. Dominē divi pretēji viedokļi: viens - vairāk bankomātu un filiāļu reģionos, otrs - jācenšas iedzīvotājus pieradināt pie norēķiniem ar kartēm un internetā.
Uzturam filiāļu tīklu, jo cilvēkiem ir svarīgi satikties un aprunāties ar bankas speciālistiem. Bet, ja filiāle nedēļām netiek apmeklēta, jo tuvumā vienkārši ir pārāk maz cilvēku, filiāles pastāvēšana ir diskutabla. Cilvēks pēc definīcijas ir lokālpatriots, un tas ir jauki, jo uz tā turas sabiedrība, bet lokālpatriotisma dēļ cilvēki diezgan sāpīgi uztver pārmaiņas savā tuvākajā apkārtnē. Mazpilsētu iedzīvotāji bieži saka: «Senāk pie mums bija liela bankas filiāle, tagad nekā,» un jūtas tā, it kā kaut kas tiktu atņemts, lai gan bankas filiālē varbūt mēnešiem nemaz nav iegājuši.
Turklāt Latvijā cilvēki ir konservatīvi attiecībā uz vēlmi norēķināties skaidrā naudā. Tomēr mūsdienu tehnoloģijas ir ļoti ērtas, ar karti maksāt ir ļoti komfortabli. Daudzi rietumvalstu ceļotāji vispār latus Latvijā neiegādājas, iztiek ar karti, jo tā pieraduši.
Jā, Dānijā pat galvaspilsētā Kopenhāgenā pagrūti atrast bankomātu, jo dāņi nelieto bankas karti, lai izņemtu skaidru naudu, bet maksā veikalos, izmantojot karti.
Jā, jo tā ir ērtāk. Kāda jēga meklēt bankomātu, izņemt naudu un tad veikalā samaksāt skaidrā naudā, ja var samaksāt ar karti?
Tomēr, ņemot vērā mūsu valsts iedzīvotāju ieradumus, izvietot Latvijas lauku pašvaldībās vairāk bankomātu gan varētu.
Bankomāts nenozīmē tikai uzstādīšanu, bet arī drošības jautājumu risināšanu, videokameras, apkalpošanu, arī naudas nodrošināšanu, un tās atkal ir papildu izmaksas.
Cik bankai vidēji mēnesī izmaksā viena bankomāta uzturēšana?
Ļoti aptuveni - apmēram 1000 latu mēnesī. Bet ar bankomātiem nomaļās vietās ir vēl tāda problēma - ja cilvēki zina, ka, lūk, tur ir nauda, tad mēģina pie tās tikt ne īsti likumīgā ceļā. Pie naudas gan viņi netiek, bet salauž bankomātu, turklāt par šādiem gadījumiem vietējiem iedzīvotājiem patīk daudz un plaši runāt, bet mums nepatīk, ka sabiedrība runā par to, kā bankomātu mēģina salauzt. Pieredze rāda, jo nomaļāka vieta, jo lielāki riski, ka visādi uzbrucēji mēģina pie naudas tikt. Arī - ja pagasta centrā pa nakti nedeg neviena lampa, rodas draudi bankomātam. Mums ir daudz svarīgu lietu darbā ar klientiem un ar blēžu vajāšanu nepavisam negribas nodarboties.
Varbūt, lai nodrošinātu lauku iedzīvotājiem ērtāku bankomātu pieejamību, vajadzīgi privātās un publiskās partnerības projekti, kuros sadarbotos bankas un pašvaldības?
Publiskās un privātās partnerības projekti - tas skaisti skan... Atceros, ar Dagdas pašvaldības vadītāju runājām, ja cilvēkiem ir maksājumu kartes, ir bankas konti, tad ikdienā viņiem neko no bankas nevajag. Bet ar šo domu iedzīvotājiem jāsarod. Turklāt ikvienā biznesā ilgtspējīgs ir tas, kas ir ekonomiski pamatots.
Savulaik daudz runāja par nekustamā īpašuma cenu burbuļa risku, nesen ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts sacīja, ka draud ātro kredītu burbuļa risks. Vai ātro kredītu devēji ir banku konkurenti?
Konkurēšanas aspektā mēs no ātro kredītu devējiem nebaidāmies, bet prieks par to, ka gan ekonomikas ministrs, gan sabiedrība par ātro kredītu izplatību sākuši uztraukties. Ja cilvēks, apzinoties situāciju, paņem kredītu, tad var teikt, ka pats arī atbild par savu rīcību, bet ir bezatbildīgi, ka cilvēks ļoti vienkārši var paņemt kredītu alkohola reibumā, piemēram. Nebūtu dzēris, varbūt nebūtu kredītu ņēmis. Vēl sliktāk, ka pastāv vesela industrija, kurā negodprātīgi cilvēki paņem ātros kredītus uz citu personu vārda - ja nozagti dokumenti vai kādu izdevies viegli pierunāt parakstīt kaut kādus dokumentus.
Uzskatu, ka kredītdevēja pienākums ir pārliecināties, vai kredītņēmējs saprot savu atbildību, bankas speciālisti vienmēr cenšas runāt ar kredītņēmējiem, lai pārliecinātos, ka kredītņēmējs saprot savas saistības un atbildību.
Turklāt neapdomīgi aizņēmumi dzen cilvēku ēnu ekonomikā - aizņēmējs nonāk parādu jūgā, nevar samaksāt, un, ja nevar samaksāt, sākas piedziņa pret ienākumiem un mantu, kā rezultātā cilvēks motivēts slēpt daļu savu ienākumu. Un nonāk pelēkās ekonomikas sektorā.
Vai likumdošanā būtu jānosaka ātro kredītu reklāmas ierobežojumi vai arī procentu ierobežojumi?
Likumā jānosaka maksimālā ātro kredītu procentu likme, kā tas Somijā ir izdarīts. Tas arī būtu godīgi pret kredītņēmēju. Reklāma, lai arī brīžiem uzbāzīga un ne vienmēr pilnīgi objektīva, tomēr ir sekundāra.
Kā vērtējat - Latvijas iedzīvotāji ir apzinīgi kredītu maksātāji?
Ar vislielāko cieņu es gribu teikt, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti apzinīgi kredītu maksātāji, viņi kārtīgi iet uz darbu un saņem algu, kādu nu darba devējs maksā, un pilda savas finansiālās saistības. Apzinīgo ir ļoti daudz. Neapzinīgie ir atsevišķi gadījumi.
Vai jums bankā ir arī savs melnais saraksts - cilvēki, uz kuriem gulst tik daudz nenokārtotu saistību, ka nekādā gadījumā kredītu viņiem nepiešķirsiet?
Nav nekāda melnā saraksta, nepretendējam uz tāda veidošanu, bet, sākot jaunu sadarbību, pievēršam uzmanību tam, vai klients ir pietiekami atklāts pret banku vai arī nav. Darījumi ar tādiem cilvēkiem, kuri par darījumam būtiskām detaļām stāsta tikai daļu patiesības, nekad nav beigušies labi.
Hipotekāros kredītus piešķirat?
Jā, bet tie ir niecīgi skaitļi - no 100 līdz 150 kredītiem mēnesī. Tas ir nenormāli maz. Ja vērtējam, ka mums ir 35% tirgus, tad visā valstī mēnesī hipotekāro kredītu paņem un mājokli iegādājas 400-450 cilvēku. Varbūt vēl kāds nopērk dzīvokli no uzkrājumiem, bet tādi gadījumi Latvijas iedzīvotāju vidū ir reti.
Bankas īpašumā krīzes laikā nonāca daudz nekustamo īpašumu, par kuriem jādomā, ko ar tiem darīt.
Neslēpšu, ir mums savs mantojums. Nekustamā īpašuma tirgus attīstās lēni. Ja īpašumi atrodas ne tajā pievilcīgākajā rajonā, grūti pateikt, vai vispār pircēji šiem īpašumiem būs. Mēs neesam nekustamā īpašuma kompānija, negribam apsaimniekot īpašumus, bet mums nav arī jāsteidzas pārdot, gribam saprast, kā tirgus attīstīties.
Nekustamo īpašumu cenas kāps?
Viss atkarīgs no nekustamā īpašuma atrašanās vietas. Rīgā cenas kāps, ārpus Rīgas - kā kurā vietā. Ja atrašanās vieta nav pievilcīga - tad nekā. Ja tuvumā nav neviena sapratīga darba devēja, tad arī nekā.
Savulaik jūsu pārstāvētā banka bija slavena ar atsaucību Latvijas uzņēmumiem - kredītu prasītājiem. Vai joprojām tā ir?
Mēs gribam būt uz sadarbību orientēta banka un esam izsnieguši patiešam daudz kredītu uzņēmējiem. Bet nav lielas jēgas nākt pretī īstermiņā, jābūt uzticamam sadarbības partnerim ilgtermiņā.
Vai izjūtat tendenci, ka nerezidenti Latvijā pērk aizvien vairāk īpašumu un veic arī aizvien vairāk noguldījumu?
Nerezidenti ir ļoti specifisks klientu loks, kas nekustamo īpašumu iegādē aprobežojas ar Rīgas centru un Jūrmalas elitārākajiem kvartāliem. Kas attiecas uz noguldījumiem, mēs gribam ļoti precīzi saprast klientu - kas viņš ir, kāda ir naudas izcelsme, vai nepastāv ēnas puses, kas uz sadarbību varētu atstāt sliktu iespaidu, tāpēc uz noguldījumiem raugāmies ļoti selektīvi. Galvenais, lai būtu saprotams, no kurienes nāk nauda, vai saprotams, kam nauda pieder. Slikti ir tad, ja ofšors aiz ofšora, jo, ja investors īsti neatklāj, kas viņš īsti ir, tad ļoti grūti novērtēt, ko grib sasniegt.