Spēles augstā likme lika abām komandām spēlēt piesardzīgi, pirmkārt domājot par savu vārtu drošību, tāpēc nebija pamata gaidīt dažās no iepriekšējām cīņām pieredzēto rezultativitāti. Vienādos sastāvos vārtu gūšanas iespējas veidojās reti, un nepārsteidza tas, ka iznākums izšķīrās brīžos, kad kāds no hokejistiem atradās uz noraidīto soliņa. Līdz pat pirmās trešdaļas beigām nevienai no komandām šādu priekšrocību gan nebija, bet otrā perioda gaitā abas pa reizei sekmīgi aizstāvējās mazākumā.
Kopumā līdzīgā spēlē neliels pārsvars bija Kurbads hokejistiem, kurus uz priekšu dzina gan fināla favorītu statuss, gan apziņa, ka sērijā jāatspēlējas, taču ne pirmo reizi šajā finālā viņus pievīla momentu realizācija. Visu kājām gaisā sagrieza Vladislava Dobreņkija nedisciplinētība. Uzbrucējs trešdaļas beigās nopelnīja jau savu otro noraidījumu un Rīga/Prizma izmantoja savu otro iespēju vairākumā. Zīmīgi, ka vārtu autoram Jānim Pētersonam izdevās izcelties savā pirmajā izgājienā uz ledus šajā spēlē.
Skaidrs, ka pēdējā trešdaļā viesi arvien aktīvāk meklēja ceļu uz Henrija Anča sargātajiem vārtiem, par ko vairākkārt tika atalgoti ar skaitlisko vairākumu, turklāt dažas minūtes pirms spēles beigām strīdīgā epizodē ieguva pat divu vīru pārsvaru. Tomēr savu ofensīvu ogrēnieši nespēja noslēgt ar rezultatīvu metienu. Tieši pretēji - rīdzinieki izmantoja Nikolasa Vīsena atgriešanos spēlē no sodīto soliņa, nopelnīja soda metienu, ko gan nerealizēja, un skaitlisko pārsvaru, kas noderēja, lai sadeldētu tik vērtīgās minūtes beigās. Lai kā centās Aigara Ciprusa padotie, pēdējās sekundēs viņi Rīga/Prizma aizsardzības mūri pārvarēt nespēja. Lielisku dāvanu sev 24. dzimšanas dienā sarūpēja rīdzinieku vārtsargs Henrijs Ančs, paliekot nepārspēts fināla izšķirošajā cīņā.
Rīga/Prizma hokejisti līdz šim nebija spēlējuši Latvijas čempionāta finālā, taču ar pirmo piegājienu tajā viņiem izdevās izcīnīt uzvaru, sērijā atspēlējoties no 0-1 un 1-2.