«Šis bija mans pirmais šāda veida ceļojums, es mācījos no savām kļūdām, laikam jau man kā ceļotājam tas bija svarīgākais - būt pirmajam, kurš atklāj kādu ceļojuma maršrutu,» Dienai stāsta Vladimirs.
Jau esot ceļā, viņam galvā gluži vai zvanījis: «...beidz taču, beidz, laiks uz mājām, siltumā, nogriez ceļu īsāk...» Bet tieši vājuma brīžos viņš sapratis savas dzīves patiesību: «Ceļu uzveic ejošais!»
Puiša vecāki un radinieki pie dēla nodarbes laika gaitā jau pieradināti, un, kā atzīst Vladimirs, visi samierinājās ar viņa izvēli doties vienam uz ziemeļiem, aukstumā un sniegā. «Viens var sākt, bet pabeigt - tikai ar citu atbalstu,» pēc ceļojuma secinājis Vladimirs un pateicas labvēļiem.
Vladimirs Žilkins ir Latvijas līdzenumu cilvēks, bet ar ekstrēmo ceļošanu viņš intensīvi nodarbojas desmit gadus: vienatnē vai kopā ar domubiedriem viņš ir kāpis kalnos Gruzijā un Marokā, braucis ar laivām pa Karēlijas upēm, sevi pārbaudījis pārgājienos Izraēlas tuksnesī. To, ka ceļš būs emocionāli piesātināts, Vladimirs nojauta jau gatavojoties, zināja, ka visgrūtākās vienmēr ir pirmās dienas, kad ķermenis un gars strādā katrs savā režīmā un adaptējas. «Pirmajās dienās bija nepatika pārvietoties pa meža tundru, vēlāk arī - slēpojot pa mežu.»
Kā visnepatīkamāko Vladimirs atzīst vājuma brīdi, kad uznākusi atskārsme par noietā ceļa garumu: «Kad parēķināju noslēpoto attālumu, atskārtu, ka velkos... Pārvietošanās ātrums bieži vien bija ap 600 metriem stundā, astoņās stundās noslēpojot ne vairāk kā 15 kilometru, kādreiz vēl mazāk. Slinkums ir pati bīstamākā slimība, un es ceru, ka ceļojums kļuvis par vakcīnu pret slinkumu.»
Šis bija pirmais slēpojums, ko Latvijas cilvēks veicis vienatnē. Viss ekipējums -apmēram 60 kg, ēdienu ieskaitot, - bijis vienam jānes un jāvelk kamaniņās. «Ļaujos vienpatnībai, bija labi iet vienam un visu ceļojumu veltīt sevis iepazīšanai.» Būdams pats sev saimnieks un kalps, Vladimirs ierēķinājis pārtikt «ar 400 gramiem produktu diennaktī», noderējis kārtīgs speķis. Katru vakaru sniegā bija jāuzceļ telts, tas prasījis pusotru stundu, toties gulēt varējis mierīgi, labi zinot, ka nebūs jābaidās no laika pārmaiņām.
Vladimira nākamais mērķis ir doties uz Norvēģijas ziemeļiem, kur ir vēl bargāks klimats, aukstāks, bet sniega vētras - negantākas.