Izdzirdējusi suņuka izmisušos kliedzienus televīzijas žurnāliste Madara Līcīte izbijās ne pa jokam: «Kā jau ierasts, izlaidu suni paskraidīt, un man pat prātā nevarēja ienākt, ka Ziepniekkalnā mājas pagalmā, turpat durvju priekšā, jorkam uzbruks kaimiņdārza eglē iemājojusī vārna. Kad paņēmu suņuku rokās, pamanīju vismaz divus centimetrus dziļu iecirstu trīsstūrveida brūci.» Notikušais Madaras ģimenei radījis sāpes, pārdzīvojumus un arī papildu izdevumus, jo sunītis vests pie veterinārārsta apkopt brūci, dzīvniekam jāšpricē antibiotikas un pretsāpju līdzekļi.
«Esmu novērojusi, ka vārnu pilsētā kļuvis vairāk, bet domāju, ka tie ir gudri putni, un man nevarēja ienākt prātā, ka vārnas var mūs apdraudēt. Tagad baidos ne tikai par saviem mājdzīvniekiem, bet arī par bērnu drošību. Suni pagalmā vairs vienu nelaižu, ceļos agri no rīta, auju kājas un klumpačoju viņam pa pagalmu līdzi.»
Vārnas sarkanās robežas
Dmitrijs Boiko atzīst, ka šajā gadalaikā vārnas uzbrukums ir netipisks. Madara prāto - varbūt vārna domājusi, ka jorks varētu kļūt par gardu kumosiņu, taču Dmitrijs Boiko pieļauj, ka, visticamāk, vārna šuneli gribējusi pārmācīt brīdī, kad tas pārāk pietuvojies putnam, vai ierādīt viņam viņa vietu. «Vārnas mēdz it kā novilkt savas «sarkanās robežas», kuras neļauj pārkāpt, un bieži izturas kā huligāni,» par savdabīgajām putnu spēlēm saka Dmitrijs.
Turpretī ornitologs Vilnis Skuja, pieredzējis dabas pētnieks, norāda, ka notikušais nav nekas nedabisks. Kaķus, suņus, seskus vārnas uzskata par saviem dabiskajiem ienaidniekiem, kas viņas var apdraudēt, tāpēc aizsargājas.
Bīstamākas vārnas kļūst maijā, kad ligzdās izšķīlušies mazie putnēni. Tad gan Dabas muzejs, Ornitoloģijas biedrība un glābšanas dienests itin bieži saņem satrauktu iedzīvotāju zvanus, ka vārnas uzklupušas suņiem, kaķiem, bērniem un pieaugušajiem. Bieži par vārnu upuriem kļuvuši pēdējos gados populārie mājas seski jeb fretkas, ko saimnieki izved ārā pastaigāties. «Kad jāsargā savi bērni, par putnu ienaidniekiem kļūst ikviens, kas, viņuprāt, apdraud mazuļus,» teic Dmitrijs un piebilst, ka vārnas ir ļoti gudras un cenšas nerādīt to vietu, kur veido ligzdu. Pirms došanās pie tās putni rūpīgi vēro, kas notiek apkārt, un klusu perē. Tāpēc cilvēki nemaz nepamana, ka turpat tuvumā kaut kur ir šie putni, un gandrīz vai automātiski kļūst par viņu ienaidniekiem un uzbrukuma mērķiem.
Brīdina ar uzrakstu
Šāds vārnas uzbrukums var izvērsties par ļoti nepatīkamu pārdzīvojumu, jo dzirdēti gadījumi, ka putni metušies cilvēkiem matos, pikējošā lidojumā tuvojušies bērnu ratiņiem. Pagājušajā pavasarī vārna, sargājot savu vārnulēnu, kas savainots steberējis pa Rīgas bērnudārza Kadiķītis teritoriju, apdraudējusi līdzās esošos bērnus. Glābšanas dienesta vīri vārnulēnu noķēruši un aizveduši, tad vārna likusies mierā un, skaļi ķērcot, laidusies pāri bērnu rotaļlaukumam. Jelgavā līdzās Gintermuižas slimnīcai kāds putns tik tālu iebiedējis cilvēkus, ka vietējā pašvaldība bijusi spiesta uzlikt brīdinošu uzrakstu «Uzmanību, agresīva vārna!», bet ziemā nojaukt ligzdu. Taču notiekošais atkārtojies vairākus gadus no vietas.
Cīņā ar vārnām ornitologi iesaka regulāri taisīt lielu troksni. Putnu apmešanās tuvumā var nostiprināt garas kārtis, kuru galos piesiet strēmelēs sagrieztus melnos atkritumu maisus. Taču, piemēram, Rīgā, kur uzskaitīts aptuveni tūkstoš ligzdojošo vārnu pāru, parkos tas nav iespējams. Laukos cilvēki rīkojas krietni nežēlīgāk - noķer vienu vārnu un piesien kārts galā citām par biedinājumu. Bet arī tas, tāpat kā putnu šaušana pilsētā, neiet cauri. Tāpēc vienīgā iespēja, kā cīnīties ar vārnām, ir nojaukt viņu ligzdas, ko nolēmusi darīt arī Madaras ģimene. Īpaši aktuāli tas ir pie skolām un bērnudārziem. Tā kā martā vārnas ligzdo, aprīlī perē olas, bet maijā ir mazuļi, tad šis būtu īstais brīdis to darīt. Jāatceras vienīgi tas, ka vārna mēdz atgriezties vietā, kur tai jau bijusi ligzda, pielabot nojaukto «būvi» ar zariem un stieplēm, kas viņām īpaši patīk. Tāpēc vienu un to pašu ligzdu var nākties nojaukt vairākkārt.
Vilnis Skuja stāsta: «Ja vārnas jutīs sev pievērstu pastiprinātu uzmanību un to, ka pret viņām gatavo atentātu, viņas pazudīs no tās vietas.» Taču tādēļ vien vārnas dzīvot uz laukiem vis nepārvāksies. Ja ir ko ēst, tad koku, kur ligzdot, atradīs vienmēr, un barības bāze vārnām pilsētā ir pamatīga. «Nedomāju arī, ka vārnas pēdējos gados būtu kļuvušas agresīvākas, vienkārši cilvēki par to vairāk runā. Arī izsalkuma dēļ viņas mazajiem dzīvniekiem virsū nemetas, jo ko ēst putniem šeit netrūkst,» piebilst Dmitrijs Boiko.