Vērojot nemitīgos strīdus Vienotībā, gluži neviļus rodas jautājums - kas šos tik dažādos cilvēkus joprojām tur kopā? Kāpēc viņi jau sen neatvadās cits no cita, neveido savas daudz ciešāku domubiedru grupas, politiskās organizācijas.
Atbilde ir vienā vārdā - vara. Vispirms trīs ideoloģiski atšķirīgas partijas - Jaunais laiks, Sabiedrība citai politikai un Pilsoniskā savienība - ar Lietussargu grupu komplektā apvienojās, lai pie varas tiktu. Kad tā bija iegūta un jauda sāka izsīkt, pasiroja Zatlera veidotajā Reformu partijā, savācot noderīgāko, un vēl «pieradināja» vairākas reģionālās partijas, lai varu noturētu.
Kas no tā visa var sanākt, nu redzam.
Garkalnes deputāts izrādās prasts malkas zaglis. Līdzšinējās valdes locekle - radikāla homofobe. Daļa deputātu kandidātu nesenajā priekšvēlēšanu cīņā - maigi sakot, ne visai godīgi pat pret saviem cīņu biedriem. Bijusī ministre - šantāžiste (Druvietes draudi pamest partiju, ja Viņķele būs parlamentārās sekretāres amatā Izglītības un zinātnes ministrijā). Vairākas Saeimas deputātes gluži kā spitālīgās, ko notur pa gabalu no augstiem amatiem. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.
Labi, mums ir pulcēšanās brīvība, arī partijas var veidoties, kā vien grib. Un iekšējie strīdi ir viņu pašu darīšana. Varam arī teikt - citas partijas taču nav labākas. Bet tur jau ir tā problēma. Ja viena politiska spēka mērķis ilgāku laiku ir bijis pievienot, ko nevar iznīcināt, par partiju demokrātijas attīstību varam runāt visai nosacīti.
Vienotības īstenotajā sava veida koloniālisma politikā ideoloģija neiederējās jau no sākta gala, kad kopā sanāca liberāļi ar konservatīvajiem un sociāldemokrātiem, nacionāļi ar kosmopolītiem. Bet tieši uz vienotas izpratnes par pamatvērtībām trūkuma nu šīs organizācijas biedri klūp vai ik katru dienu. Kaut vai jautājumos par viendzimuma attiecībām, sadarbību ar Krieviju, valsts atbalstu uzņēmējdarbībai un tā tālāk.
Ir labi, ka jau ir sperts neliels solītis savas ideoloģiskās identitātes apzināšanā - premjere jau kopš iestāšanās Vienotībā to pozicionē kā konservatīvu politisku spēku. Būtu jāiet tālāk - jaunajai cepurei jāpieskaņo viss pārējais apģērbs, proti, jādefinē attieksme pret būtiskākajiem jautājumiem caur šo ideoloģisko prizmu. Lai tā nav tikai izkārtne.
Tiktāl iet nevar, jo kāds sprēgās pretī? Bet jau arī tagad taču sprēgā! Nemitīgi. Gluži kā tāda petaržu muca. Tad nu jāizlemj, kas ir svarīgāk: nepalaist nevienu prom, noturēt varu tagad vai izdzīvot ilgtermiņā? Citādi priekšā ir nekas cits kā pakāpeniska izdegšana. Izsprēgāšana.