Aleksandrs savā mācītāja balsī (vēlāk šim salīdzinājumam gūšu izskaidrojumu) saka, ka es esot vienīgā, kas pie viņa piestājusi un uzrunājusi. Nezināmi labdari gan mēdzot atnest ēdienu - to 55 gadus vecais kungs atrod, vakarā pārnākot no ierastajām gaitām. Pieturas punkti teju ik dienu esot vieni un tie paši - zupas virtuve Daugavpils ielā, tad bibliotēka, kam seko gājiens līdz Centrāltirgum. Tur viņam esot daudz paziņu kopš laika, kad strādājis paviljona Abava saimnieciskajā daļā - flīzējis, krāsojis, pievilcis ciešāk skrūves. Tolaik saņēmis 150 latu mēnesī, bet tik un tā mitinājies patversmē, par ko maksājis 34 latus, - «pārnakšņošanai nekādas vainas, bet tas kontingents gan man nepatīk - mazgāties nemīl, ievazā prusakus, ķīvējas, trokšņo». Paša Aleksandra koptais ārējais izskats lauž stereotipu, ka bezpajumtnieki ir netīri un nelabi ož. «Ar to man problēmu nav - mani ielaiž nomazgāties turpat Abavā,» viņš saka, piebilstot, ka draudzīgās pārdevējas pacienājot arī ar kafiju - to gan viņš uzreiz neizdzer, bet pārlej pudelē un pataupa līdz rītam. Kafija un prjaņiki esot viņa ierastās brokastis.
Pats sev sildītājs
Tajā saulainajā rudens rītā, kad tiekamies, Aleksandrs jau ieturējies un atvainojas, ka neesot kur piesēst. Mūsu divas stundas ilgajā sarunā viņš ne reizi neizsaka pārmetumus politiķiem, vienīgi Rīgas Latgales priekšpilsētas sociālās darbinieces - «birokrātes» - viņam sakāpušas uz varžacīm, jo neesot ļāvušas pagarināt maznodrošinātā statusu, iekams netikšot atnesta izziņa par deklarēto dzīvesvietu. Tā pusmūža kungam jau sešus gadus ir nakts patversme Maskavas ielā. Viņš neizpratnē skaidro, ka datums, kad viņam bijis jāpagarina statuss, šogad iekritis garajās maija svētku brīvdienās, taču sociālās darbinieces neesot izskaidrojušas, ka dokumentus var nokārtot arī vēlāk, tāpēc Aleksandrs atmetis ar roku un šovasar izticis vien ar savu invaliditātes pabalstu - 70 eiro mēnesī. Tas savukārt nozīmēja, ka «jāsavelk josta» un jāiztiek bez naktsmājām. Tā nu izlēmis vasaru pavadīt, esot sev saimnieks, un, kā pats smej, - gluži zem klajas debess nedzīvojot: «Lietus virsū nelīst, vējš nepūš. Redzi, ja kastei pārliek jumtu, tur iekšā rodas slēgta sistēma, ko es sasildu ar savu elpu, un man ir arī sildītājs. Gribi - parādīšu?» Aleksandrs paceļ uz pusēm pārgrieztu skārdeni, kam iekšā ievietota svece, - to aizdedzina, pa virsu uzliek otru skārdenes pusi, kam izdurti vairāki caurumi, - liesma silda skārdu, kas savukārt piesilda kartona mājokli. Pirms aizmigšanas viņš «sildītāju» gan nopūšot - ar šādām «ērtībām» jādzīvo līdz 1. oktobrim, kad tiks vēl pie 60 eiro pabalsta un varēs atļauties patversmi.
Uz jautājumu, pirms cik ilga laika viņš dzīvojis pats savā mājā šī vārda ierastajā izpratnē, pusmūža kungs atbild, ka precīzu gadskaitli neatceroties, jo līdz tam mitinājies gan baznīcas draudzes kopmītnēs, gan pie kāda paziņas Vecrīgā. «Sociālās darbinieces zina, ka dzīvoju zem tilta, bet ko viņas? Māca mani dzīvot no saviem augstumiem: «Aleksandr, ieej sludinājumu portālā - paskaties, cik tur daudz istabu, dzīvokļu izīrē!» Par kādu naudu? Esmu invalīds, galvas un muguras traumas dēļ fizisku darbu jau sešus gadus strādāt nevaru, bet pensija man vēl nepienākas.» Ja Aleksandra stāstītais atbilst patiesībai, viņa dzīve ir apliecinājums tam, cik smalka robeža cilvēku šķir no sabiedrības izpratnē normālas dzīves līdz pagrimumam.
Mācītājs un inženieris
«Man bija ļoti piesātināts mūžs - var teikt - vairāki vienā. Sāku dzimt vilcienā Maskava - Vladivostoka, savukārt pasaulē nācu lauku slimnīcā. Māte mani pameta dzemdību namā, bet vecmāte mani iedeva citai sievietei, kuras pašas bērns radībās nomiris. Mans īstais tēvs mani uzmeklēja, kad biju sešus gadus vecs.» Aleksandra tēvs bijis pareizticīgo mācītājs, tāpēc zēns uzaudzis starp dievkalpojumiem, lūgšanu grāmatām, baznīcu svecēm, un tēvs uzstājis, ka arī dēlam jākļūst par mācītāju un jākalpo Dievam. Lai gan aicinājumu sevī nejutis, Aleksandrs to uzlūkojis kā pienākumu pret Dievu un izskolojies garīgajā seminārā, tad kļuvis par mācītāja palīgu, vēlāk - mācītāju. Pēc dažiem kalpošanas gadiem regālijas no kakla noņēmis, sakot, ka vairs negrib mānīt cilvēkus, jo «baznīcā ir par daudz viltības». «Pēc tam ceļi atveda uz Rīgu, kur 1981. gadā iestājos Civilās aviācijas institūtā, taču programmu nepavilku un pārgāju uz Rīgas Politehnisko institūtu, kur izmācījos par inženieri celtnieku. Ļoti daudz Latvijas labā esmu izdarījis - astoņdesmitajos gados strādāju pie dzelzceļa līnijas Rīga-Jelgava atjaunošanas projekta, Rīgā būvēju ūdensapgādes sistēmas, piedalījos Salu tilta viaduktu būvniecībā.» Paradokss, bet zem viena no tiem viņš tagad nakšņo, savukārt izglītību apliecinošie dokumenti esot izkaisīti dzīves vējos.
Vēl deviņdesmitajos gados Aleksandrs dzīvojis normālu dzīvi - bijusi sieva un audžudēls -, taču viss mainījies pēc tam, kad devies peļņā - tirgoties uz Krasnojarsku: «Lai gan ar sievu sazvanījāmies, notika kaut kas neizprotams - atgriežoties Rīgā, paliku uz ielas, jo manā prombūtnē viņa dzīvokli pārdeva un aizbrauca nezināmā virzienā. Ko tur vairs cilāt... Ap to laiku autokatastrofā Zviedrijā gāja bojā mans brālis ar sievu un meitu. Zaudēju pamatu zem kājām. Laikam kaut kā pietrūka, lai uz tām atkal nostātos. Bet tu iebrauc vēl ciemos - nākamnedēļ!» Prasu - kurā dienā un cikos šeit būsiet? «Es neko neplānoju. Dzīvoju šodienai un priecājos, ka pamostoties vēl esmu te. Palūdzu Dievu un saku paldies armijas rūdījumam.»