Dzēš un glābj
Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta komandieris Uģis Vējš, kurš dienestā jau ir deviņus gadus, stāsta, ka ugunsdzēsēji nenodarbojas tikai ar liesmu dzēšanu, kā tas vairākumam šķiet. Ugunsdzēsēja pienākumu spektrs ir apjomīgs, jo tajā ietilpst plašā glābšanas funkcija. Glābējam jālikvidē ķīmisko avāriju sekas, jāglābj cilvēki ceļu satiksmes negadījumos, ēku nogruvumos, dabas stihijās, kā arī uz ūdens un zem tā. Glābējs bieži vien cieši sadarbojas ar policiju, neatliekamo medicīnisko palīdzību un citiem dienestiem, arī iedzīvotājiem. Ja ir izsaukums, glābēji dodas palīgā tur, kur var līdzēt ar savām zināšanām un specifiskajiem instrumentiem. «Piemēram, palīdzam cilvēkam, kurš slimības vai vecuma dēļ nokritis gaitenī un netiek atpakaļ gultā. Glābjam dzīvniekus. Jaungada naktī kolēģiem bija izsaukums - no salūta sabijies suns aiz bailēm bija palīdis zem vannas un iesprūdis. Ir nācies glābt alni, kurš netiek ārā no ūdenstilpnes, jo krasti nobetonēti...» darba ikdienu ieskicē Uģis.
Uz kādiem izsaukumiem nākas braukt visbiežāk? «Ķengaraga rajonā visbiežāk deg atkritumu tvertnes - mājas atkritumu šahtas. Piemēram, tur tiek iesviesta degoša cigarete, un, tiklīdz atkritumi sāk degt, dūmi ceļas augšup, ar tiem ir pilni gaiteņi, cilvēki reaģē un sauc glābējus. Otrajā vietā ir sadarbība ar iedzīvotājiem - mājokļa durvju atvēršana, ja pazaudētas atslēgas, durvīm kas noticis vai mazs bērns istabā aizvēris šleperi un nelaiž mammu iekšā. Bieži vien durvis jāatver pēc policijas lūguma, jo mājokļa saimnieks vientulībā miris... Ziemas mēnešos biežāk deg dārziņi, arī avārijas nav retums, savukārt pavasarī izbraucam uz kūlas ugunsgrēkiem, vasarā no liesmām glābjam mežu.»
Gaidīšanas režīms
Uģis par ugunsdzēsēja profesiju izšķīrās pēc pamatskolas beigšanas. «Tajā vecumā īsti nezināju, ko darīt tālāk, bija domu lidojums. Saldus Profesionālajā vidusskolā uzņēma ugunsdzēsēja glābēja specialitātē, un es iestājos. Mācījos četrus gadus, tad aizgāju praksē un turpat arī paliku strādāt. Vēlāk pabeidzu Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu un kļuvu par inspektoru, vēlāk komandieri.» Tagad Uģa pakļautībā ir 58 vīri. Komandieris organizē viņu mācības, «arī disciplīna ir uz maniem pleciem, atbildu par to, ko viņi ir sastrādājuši ugunsgrēka dzēšanā». Protams, ja ir lielāks izsaukums, ceļā Uģis dodas arī pats.
Kāds bija Uģa pirmais izsaukums, viņš vairs neatceras, atminas tikai to, ka darba bijis daudz. Ugunsdzēsējiem ir četru maiņu cikls - diennakti nostrādā, trīs brīvas. Laikā, kad nav izsaukumu uz negadījumu vietām, glābēji veic dažādus saimniecības darbus - tīra ugunsdzēsības tehniku, remontē aprīkojumu, uzkopj dienesta telpas un piedalās nodarbībās, kur apgūst vai nostiprina teorētiskās un praktiskās zināšanas ugunsgrēku dzēšanā un glābšanas darbu veikšanā. Maiņas laikā oficiāli var doties pie miera no plkst. 23 līdz 6 rītā, jo tad ir gaidīšanas režīms.
Ja nav sodīts
Par ugunsdzēsēju glābēju var kļūt ikviens vecumā no 18 līdz 40 gadiem, ja vien viņam ir vidējā izglītība, laba veselība, drosme un vēlme palīdzēt. Vieglāk būs tiem, kuriem labi padodas sports, psiholoģija, ķīmija un fizika. Pats svarīgākais, lai pretendētu uz ugunsdzēsēju arodu - nedrīkst būt sodīts. Vai dienestam vajadzīgas arī meitenes? «Ir, bet daiļais dzimums vairāk veic administratīvo darbu, strādā civilajā aizsardzībā vai pilda centrālo sakaru dispečera pienākumus, kas jau ir maiņu darbs,» teic Uģis.
Katrā dežūrmaiņā ir arī divi autovadītāji, kuriem jābūt C kategorijas autovadītāja tiesībām. Šiem cilvēkiem labi jāpārzina ceļi, jo notikuma vietā ugunsdzēsējiem jāierodas noteiktu minūšu laikā. Ir gadījumi, kad šoferis dodas arī palīgā glābējiem, piemēram, ja jāpalīdz izcelt pa logu cilvēku.
Tomēr pārsvarā autovadītājs ir atbildīgs par autocisternu. Pie tās ugunsgrēka laikā jābūt cilvēkam - jānodrošina attiecīgais ūdens spiediens. Kādam arī vienkārši jāpaliek pie automašīnas, jo negadījumu vietās gadās garnadži…
Darbs ir bīstams, gadās arī nelaimes gadījumi, jo bieži vien situācija nav paredzama. Tāpēc ugunsdzēsējam pirmām kārtām jāmācās strādāt komandā, viens šajā profesijā ar lielu nelaimi nav cīnītājs.
Lai nezaudētu modrību, katru gadu ugunsdzēsējiem jākārto fiziskie normatīvi - atspoles skrējiens, presīte, pievilkšanās, jāskrien garā distance. Tāpat jāiziet medicīniskā komisija - tā tiek sekots līdzi šo profesionāļu veselības stāvoklim. Glābējam jābūt spēcīgam, un smaga ir arī darba forma.
«Dienas beigās var just, kā sagurst pleci, it sevišķi, ja forma ir piesūkusies ar ūdeni. Tāpat šļūtene nav no vieglajām. Piemēram, viena no izmantotajām standarta šļaukām ir 51 cm diametrā un 20 m gara. Kopējais tās svars ir 40 kg. Dzēšot bieži vien šādas tiek saslēgtas četras, nerunājot par tām šļūtenēm, kurām diametrs ir lielāks. Viens cilvēks tikt ar to galā nevar,» vēlreiz komandas darbu uzsver Uģis.
«Pirmajās reizēs jaunie ir mazliet satraukušies, to var just, bet vēlāk pierod, galvā izstrādājas algoritms, kā jādarbojas. Viss ir zināms. Ir dežūrmaiņas komandieris, kas pieņem galvenos lēmumus, ko un kā darīt. Atliek tikai darīt un palīdzēt.»