janvārī Lielajā ģildē (plkst. 19.30). Egīla Šēfera lokanais, smalki izkoptais spēles stils pārsteigs amerikāņu patriotiskā simfonisma meistara Ārona Koplenda virtuozajā un savdabīgajā klarnetes koncertā, kuru interpretēs kopā ar diriģentu Andri Veismani.
Nez kā tas gadījās?
«Nevaru droši atbildēt, kā tas gadījās, ka tieši šajā koncertā spēlēšu tieši šo skaņdarbu,» klarnetists atklāj programmas tapšanas aizkulises. «Man liekas, ka tas bija tā: mēs ar Normundu Šnē, orķestra Sinfonietta Rīga māksliniecisko vadītāju, rakstījām mana topošā CD ierakstu, viņš bija skaņu režisors. Iesildoties tāpat vien, savam priekam paspēlēju interesantākās pasāžas no Koplenda klarnetes koncerta, jo šis darbs man ļoti patīk un ir tuvs sirdij.» Iespējams, viņš arī ieminējies, ka gribētu to nospēlēt.
«Man šis skaņdarbs ir ārkārtīgi tuvs, jo esmu sešus gadus nodzīvojis Amerikā un tas man atsauca visas labās, siltās atmiņas par šo laiku. Koplends ģeniāli spēj mūzikā notvert amerikāņu tautas mentalitāti un dabu, parādīt to plašumu, kas raksturīgs Amerikai. Milzīgas, plašās frāzes un lielie lēcieni pirmajā daļā man atgādina braucienu uz Lielo Kanjonu. Pirms biju ieraudzījis šīs ainavas, es nevarēju iedomāties, ka horizonts ir tik tālu.»
Amerikas skola
Uz Ameriku, kur E. Šēfers kopā ar sievu Astru Irmeju pavadīja sešus gadus, viņš devās mācīties: vispirms maģistrantūrā, pēc tam doktorantūrā Indianas universitātē Blūmingtonā. «Tā ir viena no lielākajām mūzikas skolām pasaulē, tur mācījās 4500 mūzikas studentu.» Tur viņš mācījies arī seno mūziku un pasūtījis sev seno Mocarta klarneti. To pirmoreiz Latvijā varēsim dzirdēt koncertā 16. februārī, kurā E. Šēfers muzicēs kopā ar Spīķeru kvartetu. «Lai pie tādas klarnetes tiktu, bija divi gadi jāgaida rindā. Es to pasūtīju meistaram Amsterdamā, kad pats vēl biju Amerikā, bet, kad bija gatava, jau dzīvoju Rīgā. Pa vidu paspēju pusotru gadu nodzīvot Dānijā, strādādams Odenses orķestrī. Vēl šomēnes 21. janvārī klarnetists piedalīsies arī franču XX gs. komponista Olivjē Mesiāna kvarteta Laika galam atskaņojumā Adventistu baznīcā Rīgā (Baznīcas ielā 12).
Tas, ko Egīls Šēfers sapratis, dziļāk interesējoties par amerikāņu klasiķa Ārona Koplenda mūziku un dzīvi, ir arī amerikāņu vēsturiskās krīzes mācība. «Viņš strādāja Lielās depresijas laikā. Izrādās, tad visiem centās dot darbu, pasūtīja arī mūziku. Tāpēc nav tā, kā latviešiem - kad sūri laiki, ir sūra, grūta un skumja mūzika. Amerikāņi depresijā tērēja naudu, mēs - žņaudzamies. Taču grūtā laikā gaiša mūzika var cilvēku celt. Tas vēl aizvien ir aktuāli,» uzskata E. Šēfers.
Viņš priecājas, ka Latvijā tagad ir vesela rinda lielisku jauno klarnetistu, pat dēvēti par «klarnetistu mafiju». «Talantu ir daudz, bet trūkst izglītības. Tieši specifiskas izglītības: kā spēlēt orķestrī un sacensties konkursos uz mūziķa vietu. Mums bija priekšmets, orķestra literatūra, ko tikai tagad sāk apgūt arī Latvijā. Kad vēl pats mācījos Latvijā, te gatavoja tikai solistus.» Šēfera vērtējumā mums ir laba mūzikas izglītība, taču vienveidīga. «Ar lielisko teorētisko bāzi pietika pat doktorantūrai ASV. Bet vecās krievu izpildītājskolas spiediens ir tāds, ka nekad nejūties gana labs. Ja esi jūtīgs, tas var radīt problēmas uzstājoties. Man tādas bija, un Amerikā skolotāji nodarbojās ar manu atvēršanu, lai man rastos pārliecība, ka es taču varu!»
Starp Dāniju un Latviju
Patlaban viņš ar vienu kāju dzīvo Dānijā. «Odenses orķestrī vairs nestrādāju, toties kopš 2008. gada spēlēju kameransamblī Carion. Lielākā daļa koncertu man ir tieši ar viņiem: Zviedrijā, Vācijā, Dānijā, Īslandē, Rietumeiropā, Beirūtā, Japānā. Pavasarī brauksim uz Dubaiju, rakstīsim jaunu CD.» Ansamblī ir divi latviešu mūziķi (arī obojists Egils Upatnieks) un divi dāņu mūziķi (fagotists, mežradznieks), bet flautiste ir ungāriete.
E. Šēfers tagad ir brīvmākslinieks, ko nenožēlo. «Ja es gribētu kaut ko darīt Latvijā, būtu jāiet administratīvā darbā, esmu pat bijis padomnieks diviem kultūras ministriem mūzikas izglītības reformu jautājumos. Bet es gribu darīt radošu mūziķa darbu. Septiņus gadus ar Astru nodzīvojām ārpus mājas ASV un Dānijā, bet, kad piedzimst bērni, kļūst svarīgas saknes: kurā kultūras vidē bērns uzaugs? Astrai bija labs piedāvājums Operā, un mēs nolēmām, ka tas ir īstais brīdis atgriezties. Un nav starpības, lido uz koncertu Vācijā no Kopenhāgenas vai Rīgas. Ansamblis Kopenhāgenā tiekas tikai pāris nedēļu mēģinājumos.»
Protams, gribētos stabilu darbu, bet tad būtu jāpārceļas dzīvot ārzemēs un to viņš nevēlas. Sevišķi jau tāpēc, ka ģimene gaida otro bērniņu. «Sliktākais radošam cilvēkam ir, ka viņu ieliek fabrikā - tik un tik stundas, tagad lociņš uz augšu un tagad uz leju. Es, tā sēžot orķestrī, justos nožēlojami. To es sapratu, kad sāku spēlēt kopā ar Carion. Sākumā orķestrī ārzemēs, protams, ir liels kaifs par algu, kas ir trīsreiz lielāka nekā Latvijā. Bet tu ātri piemēro savus tēriņus, un naudas atkal trūkst. Bet, kad tev pienāk cilvēki personiski klāt un saka, ka esi viņus uzrunājis, to nevar salīdzināt ar ierindas koncertu orķestrī. Kad to pagaršo, tad saproti - tas tiešām ir tā vērts.»