Piemēram, Igaunijā gadā starp partijām tiek sadalīti divi trīs miljoni latu. Partijām ir vērts maksāt no valsts budžeta tāpēc, ka tas ir viens no nedaudzajiem līdzekļiem, lai mazinātu partiju atkarību no šaura privāta ziedotāju loka, kā arī dotu resursus saiknes uzturēšanai ar vēlētājiem starpvēlēšanu gados.
Taču tā ir teorija, kas attiecas tikai uz labi «uzstādītām» partiju finansēšanas sistēmām. Realitātē no valsts finansējuma nebūs jēgas, ja partijai no valsts budžeta tiks izmaksāti, piemēram, 60 000 latu, bet vēlēšanu kampaņai tai būs jāsavāc 10 reižu vairāk. Tādēļ pagājušajā gadā izstrādātais likumprojekts Ministru kabinetā tika iesniegts komplektā ar citiem jauninājumiem. Svarīgākais no tiem: apjoma ierobežojumi politiskajām reklāmām raidorganizācijās. Ne vairāk kā divas stundas televīzijā, ne vairāk kā viena stunda radio. Politiskās reklāmas ir partiju nozīmīgākā priekšvēlēšanu izdevumu kategorija, tādēļ šāds solis mazinātu partiju vajadzību pēc naudas. Paralēli tiktu reformēta brīvā raidlaika sadale. Šobrīd partijām pienākas desmit minūšu klipi sabiedriskajā televīzijā, kas tiek pārraidīti vienā «blāķī». Grozījumi paredzēja iespēju šo raidlaiku sadalīt sīkākos nogriežņos, lai varētu pretendēt uz izdevīgāku pārraides laiku un lielāku auditoriju. Šāds jauninājums īpaši izdevīgs būtu jaunajām un resursu ziņā trūcīgajām partijām.
Valsts finansējumam komplektā nāca arī normas, kas liktu partijām publiskot lielo biedru naudu maksātājus, precīzi noteiktu mediju politiskās reklāmas izcenojumu publiskošanas nosacījumus un palīdzētu nostiprināt citus partiju finanšu kontroles sistēmas aizsargvaļņus.
Publiski neizskaidrotu iemeslu dēļ 2.februārī MK skatīja jautājumu tikai un vienīgi par valsts finansējumu partijām. Ieceri par to, ka valsts finansējums jāpiešķir apmaiņā pret stingrāku partiju aģitācijas regulējumu, koalīcijas politiķi prasti izgāza.
Tas nav pirmais gadījums, kad politiķi sabotē jaunas likumdošanas ieceres partiju finanšu jomā. Raksturīgs ir stāsts ar KNAB cīņu par partiju melno kasu kriminalizēšanu. Vēl Aigara Kalvīša (TP) laikā tika izstrādāti divi «cīņas instrumenti» - grozījumi Krimināllikumā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Pārskatāmībai nosauksim tos par sodiem par smagajiem un viegalajiem pārkāpumiem. A.Kalvīša valdība bloķēja abus. Ivara Godmaņa (LPP/LC) laikā uz Saeimu tika palaisti sodi par vieglajiem. Sodus par smagajiem pārkāpumiem valdība nolēma pieturēt. Argumentācija bija visai dīvaina: sak, paskatīsimies, vai Saeima maz «sagremos» vieglos. Pēc vairāk nekā gadu ilgas pretestības Saeima tos tomēr pieņēma. 2009.gada jūnijā Valda Dombrovska (JL) valdība uz Saeimu beidzot aizsūtīja smagos sodus. Saeimā tie iestrēga. Juridiskās komisijas vadītājas Vinetas Muižnieces (TP) skaidrojums? Grozījumi esot novecojuši, turklāt jāskatot kopā ar vieglajiem sodiem. Jā, tieši tiem pašiem sodiem, kas pirms kāda laika tika pieņemti! Tāda politiskā sofistika aizvaino veselo saprātu.
Tas diemžēl ir tikai viens stāsts. Vēl svarīgāka ir skaidrība par to, kādam regulējumam jābūt 2010.gada Saeimas vēlēšanām. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti 2009.gada sākumā solīja pie šī jautājuma atgriezties pēc pašvaldību vēlēšanām. Pēc tam - septembrī izveidot darba grupu. Pēc tam - skatīt pēc 2010.gada budžeta pieņemšanas. Pēdējais solījums - strādāt janvāra beigās. Darbs līdz pat šim brīdim nav sākts.
Apstākļos, kad ekonomikā ir krīze un reklāmas tirgus krities uz pusi, partijām reklāmām atļautie 570 000 latu padarīs tās vēl atkarīgākas no naudas devējiem. LPP/LC pasākums Arēnā Rīga pierādīja, ka jāpārskata priekšvēlēšanu tēriņu kategorijas. Nepieciešamas nelielas korekcijas pastāvošajā regulējumā, lai pastiprinātu KNAB iespējas savlaicīgi pamanīt priekšvēlēšanu pārtēriņus. Lai gan laika maz, to visu vēl var pagūt paveikt līdz oficiālajam priekšvēlēšanu laika (četri mēneši pirms vēlēšanām) sākumam. Ja vien ir politiskā griba. Diemžēl likumprojektu vilcināšanas process rāda, ka politiskās gribas nav - jautājumi tiek atlikti līdz brīdim, kad tiešām būs par vēlu.
*Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece