Kļūdas labojums
1. Iepriekšējā nedēļas notikumu kopsavilkumā tika pausta optimistiska atziņa, ka savaldīgajam premjeram izdevies atrast kopsaucēju ar koalīcijas partneriem un interešu grupām paša partijā uzturēšanās atļauju tirdzniecības regulējuma jautājumā. Attiecīgi zināms pamiers panākts. Tiesa, tika arī minēts, ka pamiers nevarētu būt ilgstošs.
Jāsecina, ka pamiers varētu būt īslaicīgāks, nekā likās. Proti, t. s. kompromiss patiesībā ir pieredzējušo Vienotības politiķu manevrs Nacionālās apvienības (NA) apspēlēšanai. Manevrs ir izdevies. Jo turpmākā situācija ir prognozējama apmēram šādi. NA atbalsta budžeta projektu. Savukārt Valsts prezidents NA izlolotos atļauju tirdzniecības ierobežojumus, ietērptus likumu grozījumu formā, neizsludina. Vienotība savu (budžets) ir panākusi, NA - nē. Vienlaicīgi, protestējot pret šādu iznākumu, atstāt koalīciju NA faktiski nevar - tā ir nosaukusi savu kandidātu kultūras ministra postenim, var gadīties arī tā, ka tai pat neizdodas atsaukt no valdības NA deleģēto tieslietu ministru (premjers lūdz Bordānu turpināt darbu, un pēdējais to arī dara). Īsi sakot, mēģinot pamest valdību, NA izskatītos izcili muļķīgi.
Apspēlējām «nacionāļus»? Apspēlējām. Tomēr pārējiem koalīcijas partneriem derētu atcerēties Staņislava Leca aforismu: «Ja pretiniekam vairs nav atkāpšanās ceļa, tāda nav arī tev.» Proti, mēs iegūstam situāciju, ka NA paliek koalīcijā, bet nepārtraukti konfliktē ar partneriem. Turklāt nu vairs ne budžeta kontekstā, kurā NA varētu pārmest iespītēšanos, meža neredzēšanu aiz kokiem utt., bet vienkārši regulāri kritizējot valdības lēmumus. Un gan jau iemeslu pilnīgi pamatotai kritikai netrūks.
Turklāt nav iemesla cerēt, ka šā brīža tvaiks izkūpēs līdz nākamā gada rudenim - jau pēc dažiem mēnešiem sāksies cīņa par krēsliem Eiropas Parlamentā, un var prognozēt, ka vietējā tematika spēlēs vismaz tikpat būtisku lomu kā vēlētājam diezgan svešie «Eiropas jautājumi». Un gan jau NA atradīs arī uzturēšanās atļauju regulējuma sasaisti ar Eiropas aktualitātēm - vēršanās pret apšaubāmas izcelsmes naudu, imigrācija utt.
Ja tā drīkst teikt, vienīgā, kuras žēl, ir Melbārde, kura, ja kļūs par kultūras ministri, būs negaidīti nonākusi tesiņā, par kuru viņa nav nedz līdzatbildīga, nedz var tajā ko ietekmēt.
Budžets kā hokejs - visiem ir ko teikt
2. XVIII gadsimtā Francijā kādam abatam Žakam Delilam bija visai īpatna izpratne par literatūras sūtību: viņš Šekspīra lugas tulkoja tā, lai tām būtu, tā teikt, laimīgas beigas... Kaut kas līdzīgs vērojams debatēs par nākamā gada budžeta projektu: pozīcija to tulko tā, lai projekta novērtējums jebkurā gadījumā būtu pozitīvs, savukārt opozīcija vienmēr pamanās nonākt pie traģiska fināla. Vai nu budžets ir uzslavējams, vai arī tas ir pilnīgi slikts.
Nevar noliegt, ka šajās retorikas orģijās bija patīkami izņēmumi. Piemēram, Saeimas deputāts Pimenovs (SC) parlamenta plenārsēdē 17. oktobrī norādīja uz divām strukturālām problēmām Latvijas ekonomikā, par kurām valdībai, priecājoties par savu veikumu, tomēr nevajadzētu aizmirst. Pirmā: valdība uzsver, ka papildu tēriņus nevar atļauties, kamēr valstij ir tik lielas parādsaistības; vieglprātības pazīmes var gluži viegli novest pie parāda apkalpošanas izmaksu kāpuma par miljoniem eiro. Pareizi. Tomēr taisnība ir arī Pimenovam, kurš atgādina par ievērojamo privātā parāda apjomu. Vai, citiem vārdiem sakot, uzmanību koncentrējot uz valsts parādu, jāpatur prātā, ka privātais parāds ekonomiku ietekmē tikpat būtiski. Otrā: Latvijas eksportā joprojām liels īpatsvars ir nevis valstī saražotām precēm un pakalpojumiem, bet tranzītam. Un to, kā labi saprotam, var sāpīgi ietekmēt no mums neatkarīgi apstākļi.
Viegli iedomāties, ka Pimenova aicinājums budžeta apspriešanu izmantot kā iemeslu sarunai par Latvijas ekonomiku pazuda uz kopējā fona. Līdzīgi ar Līdakas (ZZS) atgādinājumu, ka budžetā ir konceptuāla problēma: ieņēmumi, konkrētajā gadījumā - no dabas resursu nodokļa, tiek saplūdināti kopējā katlā, un attiecīgi it kā precīzi fokusētas nodevas nedod labumu mērķiem, piemēram, vides aizsardzībai, kurus tās varētu finansēt, ja būtu t. s. iezīmētie maksājumi.
Tomēr debatēs kā rozīnes diezgan skopulīgi ceptā ogu maizē varēja samanīt arī dažas citas pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, daži jaunpienācēji (nu jau gan nosacīti) politikā uzrādīja spējas kodolīgi argumentēt domu. Piemēram, Ķirsis (RP), kurš samēroja ostu administrāciju žēlabas par uzspiestajiem atskaitījumiem valstij (t. s. ostu nodoklis) ar summām, ko šīs administrācijas sev izmaksā prēmijās u. c. bonusos. Otrkārt, ir deputāti, piemēram, Seržants (ZZS), kas rūpīgi analizē vismaz vienu nozari, konkrētajā gadījumā - iekšlietas, līdz ar to var prognozēt viņu noderīgumu procesā, kad budžetu «ķidā» komisijās.
Strīdi, līdz kuriem vēl jātiek
3. Ja tomēr mēģinām domāt par ekonomiku bez politizēšanas, atzīmēšanas vērts ir pētījums Fiscal Devaluation - can it help to boost competitiveness?, kas pagājušajā nedēļā parādījās brīvi pieejams OECD mājaslapas analīzes sadaļā. Problēma ir labi saprotama Latvijai, jo īpaši pēc gaidāmās pievienošanās eirozonai, - ja valsts rīcībā nav tāda instrumenta savas konkurētspējas palielināšanai kā nacionālās valūtas devalvācija, vai tā var ko lietas labā darīt ar fiskālām metodēm? Konkrēti: samazināt darbaspēka nodokli sociālo iemaksu formā un šo ieņēmumu zudumu kompensēt ar augstāku pievienotās vērtības nodokli (PVN) vai plašāku PVN bāzi. Šāda «vingrinājuma» plānotais efekts būtu - zemākas sociālās iemaksas samazina izmaksas, tas savukārt veicina eksportu, augstāks PVN samazina patēriņu, kas dažos apstākļos (liels importa pārsvars, bīstami augsta inflācija) arī nenāk par sliktu.
Šķiet, nav nepieciešamības pētījumu izklāstīt (t. sk. šādas nodokļu reformas mīnusus, kurus OECD eksperti neslēpj). Runa ir par to, ka visnotaļ apsveicamo praksi - plānot budžetu vidējā termiņā (šā gada jauninājums) - derētu papildināt ar savlaicīgām debatēm par to, kā sasniegt zināmā mērā pretējus, bet vienlīdz nepieciešamus mērķus. Tas ir, nenospiest uz ceļiem uzņēmējus, bet vienlaikus atrast līdzekļus, lai finansētu t. s. tērējošās nozares kaut daļēji Eiropas līmenī. Pat neķeroties pie daudz dzirdētās zobgalības, ka mēs Latvijā gribam dzīvot kā Zviedrijā, bet nodokļus maksāt kā Itālijā, jāatzīst, ka pretruna ir un tā būs jārisina neatkarīgi no tā, kāds politiskais spēks būs pie varas.
T. s. ziņas - ar likumu atļauti meli?
4. Starptautiski pagājušās nedēļas it kā skaļākais notikums bija debates ASV par t. s. aizņemšanās griestu paaugstināšanu. «It kā» šeit tiek lietots apzināti, jo, iespējams, galvenais secinājums ir, ka mediji kopīgi ar politiķiem mūsdienās spēj perfekti «uzburt drāmu». Proti, labticīgam publiskās informācijas lietotājam varēja rasties iespaids, ka - ja demokrāti un republikāņi nebūs spējuši vienoties līdz pagājušās nedēļas vidum, jauna nedēļa sāksies ar tukšu valsts kasi - ar visām no tā izrietošajām šaušalīgajām sekām. Lai gan patiesībā ASV ar saviem ieņēmumiem var nodrošināt 82-84 centus no katra tērētā dolāra. Tā vietā, lai nebeidzami šausminātos par ASV politiķiem, akcents bija liekams uz pārējo pasauli, kas tā pieradusi pie ASV parādzīmēm kā finanšu instrumenta, ka krīt panikā, ja amerikāņi nolūkā beidzot savest kārtībā savu saimniecību nevēlas bezgalīgi palielināt parādu.