Raimonds Vilmanis
Kas šoreiz izdevās tāds, kas nesanāca pirmajās finālspēlēs?
Šodien mēs daudz vairāk cīnījāmies, ja salīdzina ar iepriekšējām spēlēm. It kā arī otrajā spēlē divus setus spēlējām daudzmaz labi, bet beigās saplīsām. Šodien mēs noticējām savai uzvarai. Arī tad, kad bijām lielos mīnusos, turpinājām cīnīties un tikām par to atalgoti ar uzvaru spēlē.
Kopš trešā seta vidus jums spēle aizgāja kā pa diedziņu?
Jā. Ļoti labi nospēlējām trešajā setā, kad jau bija iezagusies tāda neliela neticība. Atspēlējāmies, un tas arī bija tāds lūzums. Ne tikai spēles, bet arī visas sērijas ietvaros. Uz tās iedvesmas fona mēs arī ceturto setu šoreiz vinnējām bez variantiem.
Uz brīdi likās, ka pretinieku bloku tā arī nepārvarēsiet…
Īsti tā nebija, bet mums jau visu sezonu ir tā, ka, ja pretiniekam ir divi bloki, mēs kļūstam tādi neticīgāki. Gadās spēles, kad mums aiziet arī pret diviem blokiem, bet gadās, kad nesanāk. Tādēļ, ka neticam paši sev, arī vairāk zaudējam nekā vinnējam.
Pēc zaudējuma otrajā spēlē ticība saviem spēkiem nesašķobījās?
Varbūt mazdrusciņ, taču negribējās, ka sezona beidzas tik ātri. Gribējām vismaz par nedēļu to pagarināt. Nu jau mums katra spēle ir kā pēdējā, vairs nav ko zaudēt.
Kas jāizdara, lai noturētu pašreizējo sajūtu un pārliecību līdz nākamajai spēlei?
Tas jau ir treneru uzdevums, lai saglabātu spēlētāju kondīciju līdz nākamajai spēlei.
Nepieķer sevi pie domas, kāda sērija veidotos, ja spēles notiktu arī Ozolniekos, nevis tikai Jelgavā?
Nē. Ja godīgi, tam nav īpaši lielas atšķirības. To pierādīja arī pēdējie gadi, kad ne vienmēr spēlēšana Ozolnieku zālē mums nodrošināja uzvaras. Nedomāju, ka šoreiz spēlēšana tikai Jelgavā būs izšķirošs faktors. Arī šeit, Jelgavā, mums atbalsts ir ļoti labs, paldies līdzjutējiem par to.