Pareģojums par pasaules galu pagājušajā sestdienā nepiepildījās. Mums visiem šonedēļ bija jābūt jau pelnos un pīšļos, bet dzīvojam. Pasaules gala sludinātājs jau nolicis jaunu datumu. Palikām dzīvi un turpinām dzīvot. Vai kādam dzīvē kas mainījās? Par pārsteigumu - jā.
Daži no tiem, kuri pagājušās sestdienas naktī savām acīm pieredzēja bolīda uzplaiksnījumu Latvijas debesīs, atzinās, ka tajās sekundēs noticējuši runām par pasaules galu. Kad naksnīgajās debesīs izgaismojās «liela lode», «liels gaišums», «zibspuldzīga gaisma», daži aculiecinieki pamira.
Pirms attapās, ka jāzvana ugunsdzēsējiem, jūtīgākie atzina, ka tajās sekundēs atskārtuši, ka tiem, kuri runā par laicīgā mirklīgumu, par labo domu apzinātu veidošanu, par reinkarnāciju, par pasaulīgo un mūžīgo, ir taisnība. Pārliecinātāko materiālistu stabilais pasaules skatījums un racionālais dzīves tvērums, neizskaidrojamās gaismas apžilbināts, sabirza kaut uz sekundēm: nakts braucēji aizmirsa, ka ir zinātniski izskaidrojamās pasaules iedzīvotāji. Atskārta, ka ir daļa no liela visuma.
Pirms zvanīt un rīkoties racionāli, materiālās domas atslēdzās. «..gals klāt?», «..šķīvītis...», «..viņi tomēr ir klāt...» - aculiecinieki atzīstas, ka prāts čukstējis tieši šos vārdus. Publiski neatzīsies, lai neuzskata par jocīgo.
Uzplaiksnot spožumam, daudzi automašīnās braucošie aculiecinieki rīkojušies līdzīgi: neapzināti izslēdza dzinējus, nespēdami izskaidrot, kāpēc tā dara, nobremzēja, cits aiz brīnumiem pavēra muti kā ciema muļķītis, lai gan dzīvē ir padoto bieds, kas radis komandēt, cits atcerējās skaitīt tēvreizi, ne naudu kontā.
Sekundes uzplaiksnījumā dažiem bijis žēl, ka paši izniekojuši dzīvi sīkumos, ka strīdējušies ar vecākiem, ka krāpuši tuvākos, ka izrīkojušies nekrietni pret draugiem, ka pievīluši tos, kuri viņam uzticējušies, ka tik maz laika veltījuši saviem bērniem un solījuši paveikt, ko vienmēr bija vēlējušies: ja paliks dzīvs, dzīvos citādi. Noformulēja dzīves jēgas definīciju - nedzīvojam, lai rītu un kopotos, svarīga ir mīlestība un attiecību maigums pret tuvākajiem.
Esam materiālos labumus baudoša eiropeiska sabiedrība, kas domā, ka ir moderna civilizācija. Lietojam materiālajā pasaulē tik ērtos tehnoloģiju brīnumus kā pašus par sevi saprotamus. Bet, sastopoties ar kaut ko tajā brīdī neizskaidrojami pārpasaulīgu, vārdi «dvēsele», «gars», «gaišās domas», «dievišķais», «mūžība un laicīgums», ko krīzes situācijās, Himalajos, Indijā, dievnamos un svētbirzīs bubina un sludina vecenītes, viedie un trakie, iegūst citu skanējumu. Virs Latvijas uzmirgojušais bolīds izrietināja dzīves jēgas atslēgvārdus un inspirēja cilvēcisko Homo sapiens esības apliecinājumu.