Kam kristīgā meditācija saka jā, un ko tā noraida?
Tie ir trīs simti jautājumu vienā... Es domāju, ka kristīgā meditācija saka nē ilūzijai un jā realitātei.
Vai tā neietver atkāpšanos no tās realitātes, ko mēs pazīstam?
Nē, mēs bieži ilūziju noturam par realitāti. Ir ļoti svarīgi, ka mēs nedaudz atejam no trokšņa un steigas, lai pēc tam spētu atgriezties pie tīra priekšstata par realitāti. Patlaban Latvijā ir brīvdienas, un nevarētu teikt, ka cilvēki tajās bēg no realitātes. Viņi atpūšas, lai varētu atgriezties ar lielāku enerģiju un skaidrību. Meditācija ir disciplīna un ikdienas dzīve. Meditējot mēs katru rītu un vakaru atvēlam sev 30 minūtes, lai atgrieztos savas esības centrā.
Tas, ko jūs dēvējat par realitāti, tātad var tikt atvasināts no kristiešu izpratnes par realitāti?
Protams, jo esmu kristietis. Bet es domāju, ka realitāte ir dzīves pieredze, kas saskan ar mūsu patieso dabu, mūsu dziļāko identitāti. Man šķiet, visas reliģiskās tradīcijas par to būtu vienisprātis. Kad mēs neesam saskaņā ar savu patieso dabu, mēs neesam saskaņā ar realitāti. Un, ja mēs rīkojamies un runājam, nebūdami harmonijā ar sevi, mēs rīkojamies nepatiesi un sagrozām realitāti.
Vai kristīgā meditācija nav sava veida psihoanalīze? Cik saprotu, arī psihoanalīze mēģina sasniegt indivīda dziļāko identitāti.
Ne saskaņā ar Freidu. Saskaņā ar Freidu psihoanalīzes mērķis bija pārvērst cilvēka ciešanas par parastām skumjām. Tas ir diezgan ierobežots mērķis. Tai pašā laikā kristīgās meditācijas mērķis ir sajust prieku un mieru. Mums ir iespēja piedzīvot esības pilnību. Tas ir daudz pozitīvāks redzējums. Tas ir kas vairāk nekā psiholoģija, kaut, saprotams, jebkuram garīgam cilvēka redzējumam jāņem vērā arī psiholoģiskā dimensija. Garīgais redzējums mērķē uz sintēzi, ne analīzi. Tas mēģina savākt visas daļas vienkopus, kamēr psiholoģija mēģina dekonstruēt.
Vai tad kristīgā reliģija neliek pieņemt brīvo gribu un no tās izrietošās sekas - kā pozitīvās, tā negatīvās?
Alberts Einšteins savas dzīves nogalē sacīja, ka cilvēces lielais jautājums ir, vai visums ir draudzīgs. Es domāju, ka varbūt mūsu lielais jautājums ir, vai cilvēka daba ir laba. Un ir daudz iemeslu teikt, ka cilvēka daba nav laba. Mēs redzam briesmīgas lietas. Etnisko tīrīšanu, seksuālo izmantošanu, ekonomisko netaisnību, nabadzīgo ekspluatāciju. Dažkārt ir grūti ticēt, ka cilvēka daba ir fundamentāli laba. Bet es domāju, ka visu reliģiju vēsts ir, ka cilvēka daba ir radīta laba, un tāpēc to dziļākajā līmenī raksturo prieks un miers. Taču nepieciešams atrast ceļu, kas ved dziļāk par mūsu parasto egoistisko apziņu, kas atkarīga no vēlmju apmierināšanas.
Meditācija ir universāla cilvēka gudrība, ko mēs atrodam visās lielās garīgās tradīcijās, arī kristietībā. Galvenā atšķirība ir, ka mēs meditējam saskaņā ar kristīgo ticību un tradīcijām, kas to māca. Mēs meditējam kā daļa no kristiešu kopienas. Taču meditējot mēs jūtam, ka mēs ieejam jaunās attiecībās un draudzībā ar citām tradīcijām. Meditācija ir reizē lokāla - ar saknēm konkrētajā tradīcijā - un globāla.
Vai tas nozīmē, ka kristīgā meditācija būtībā noved pie tiem pašiem rezultātiem un efektiem kā, teiksim, budistu un hinduistu meditācija?
Es nedomāju, ka šāds universāls rezultāts iznīcina konkrētās reliģijas savdabību. Taču tas to vienkāršo, attīra, jo bez šīs kontemplatīvās tradīcijas reliģija var kļūt ļoti sarežģīta, pārāk institucionāla un smaga. Attīroties savā veidā atgriežas reliģijas sākotnējā nevainība. Taisnība, meditācijas augļi ir universāli. Piemēram, Svētais Pāvils saka, ka gara augļi ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība un atturība. Daudzas garīgas prakses ved pie šiem augļiem. Un jo dziļāka lūgšana, jo labāki augļi. Šie augļi ir mūsu dzīves transformācija. Mēs jūtam, kā tie ienāk mūsu dzīvē - varbūt ne meditācijas pirmajā nedēļā, bet pēc kāda laika mainās mūsu pašsajūta.
Jūs sakāt, ka attīstot meditācijas iemaņas, mēs arī maināmies praktiskajā dzīvē?
Jā, mācot meditāciju, mēs neprasām cilvēkiem analizēt katru meditācijas reizi. Tas nevis vājinātu ego, bet liktu fokusēt uzmanību pašam uz sevi. Mēs, visticamāk, teiktu - meditējiet cītīgi un regulāri, izmantojiet citu palīdzību šajā garīgajā ceļā! Skatieties uz savu dzīvi, un jūs redzēsiet ikdienas prakses augļus. Varbūt jūs nebūsiet pirmais, kurš to redzēs. Varbūt jūsu sieva vai vīrs jums kādu dienu teiks - ar tevi ir nedaudz vieglāk sadzīvot, varbūt kolēģi pamanīs, ka jūs vairāk ieklausāties citos. Bet galu galā jūs to pamanīsit. Meditācija atver jūs patiesībai jūsu paša dabā. Kristīgajā versijā tas nozīmē, ka tā atvērs jūs Dievam. Un Dievs kristīgajā redzējumā ir mīlestība. Meditējot mēs atveram sevi mīlestības realitātei dziļi mūsos. Kad mēs esam atvērti mīlestībai, mazinās bailes. Tādējādi ar meditāciju mēs veidojam dzīvi, ko mazāk kontrolē bailes no noraidījuma, neveiksmes, nelaimes.
Ir grūti iedomāties cilvēka dzīvi bez bailēm. Bez visām sliktajām lietām tās ir arī radījušas labu literatūru, mākslu un, pat var teikt, pašu reliģiju.
Laba literatūra var aprakstīt, kā bailes darbojas cilvēka dzīvē. Es domāju, ka tā redz viņpus bailēm. Tā redz cilvēka dabas patiesību. Tas pats ar mākslu. Pats reprezentācijas akts mākslā un literatūrā ir baiļu noliegums. Komunistu periodā ar dzeju mēģināja pretoties totalitārā režīma radītajām bailēm. Dzeja, skaņdarbs ir cilvēka brīvības vēstījums, vēstījums par brīvību no bailēm. Fundamentālās bailes cilvēka psihē ir nāves bailes. Tās parasti ir apspiestas. Bet nolieguma stāvoklī mēs neesam brīvi, jo enerģija, garīgie resursi ir koncentrēti šo baiļu apspiešanai. Meditācijā mēs pakāpeniski atsakāmies no šā nolieguma, lai lielāka enerģija tiktu veltīta radošajam darbam un dzīvei.
Meditācijas tradīcija kristietībā nekad nav dominējusi. Vai, pārstāvot misticisma tradīciju, tā savā ziņā nav pretrunā ar kristietību, kas ir bāzēta vārdos? Vai meditācija nav vārdu un lingvistiskās realitātes noliegums?
Taisnība, kristietība ir pārāk vārdiska un moralizējoša. Laika gaitā dažādu iemeslu dēļ mēs esam zaudējuši daļu Jēzus mācības. Es gan drīzāk teiktu - kontemplatīvo, nevis mistisko mācību. Jo mistiskais izklausās kā kaut kas neikdienišķs. Bet kontemplācija ir ikdienas dzīves daļa.
Lai saprastu meditāciju, es ieteiktu meditēt ar bērniem. Pēdējos dažus gadus esam ar meditāciju iepazīstinājuši bērnus. Ir fantastiski redzēt, cik vienkārši un dabiski bērni pievēršas meditācijai. Viņi spēj meditēt, un viņiem tas patīk.
Ja jūs skatāties uz evaņģēliju, jūs redzat divas tā puses. Jūs redzat darbības evaņģēliju - mīli savu kaimiņu, pagriez otru vaigu, baro nabagos, cīnies par taisnīgumu. Otra puse ir kontemplācijas evaņģēlijs. Jēzus aicina mūs iet savā iekšējā telpā, lūgt Tēvu šajā slepenajā vietā. Dzīvot šajā mirklī, būt uzmanīgam. Evaņģēlija stāsts par māsām Martu un Mariju ir tieši par to. Jēzus atnāk viņas apciemot. Martas uzmanību novērš viņas darbs. Marija sēž pie Jēzus kājām, klusi klausoties viņa vārdos. Marta ienāk istabā dusmīga, apsūdzot Mariju par to, ka viņa nepalīdz. Jēzus uz to reaģē, Martai sakot - neuzbrūc Marijai, jo viņa izvēlas labāko. Marta un Marija šajā īsajā stāstā atspoguļo cilvēka dvēseles divas puses - kontemplāciju un darbību. Mēs vairāk identificējamies ar Martu, jo viņa ir stresā, noraizējusies, dusmīga un atsvešinājusies no sevis un realitātes. Jēzus viņai iesaka nomierināties un salīgt ar Mariju. Un tā ir mūsdienu dzīve. Mēs esam zaudējuši šo kontemplatīvo dimensiju.
Kā nošķirt kristīgo meditāciju no, teiksim, New Age ezoterikas un narkotiku transa?
Dažas New Age kustības, manuprāt, ir reakcionāras, vēloties atgriezties pie kādas neracionālas attīstības pakāpes, no kuras mēs esam izauguši. Patlaban mēs esam ļoti racionālā attīstības pakāpē ar akcentu uz zinātni, tehnoloģiju utt. Taču mums jāattīstās tālāk. Mēs dodamies uz postracionālo apziņas attīstības līmeni. Ko tādu, ko var nosaukt par garīgu līmeni. Reizēm mēs iestrēgstam racionālajā, zinātniskajā un domājam, ka zinātnei ir visas atbildes un tehnoloģijas mūs izglābs. Bet tā nav noticis. Par katru mācību mums jājautā, vai tā ved mūs atpakaļ, vai tā patur mūs pašreizējā mirklī, vai tā ved mūs tālāk. Lielās reliģiskās tradīcijas saprot, ka arī tās var iestrēgt laikā, taču tās satur sevī cilvēku evolūcijas pilnu vīziju. Es nenoliegtu visu New Age, bet es vēlētos saprast, kur tā mūs ved.
Tiesa, kristietība bieži nav spējusi remdēt cilvēku garīgās slāpes. Tāpēc daudzi cilvēki ir mēģinājuši apmierināt savas garīgās vajadzības ārpus kristietības. Ir jājautā, vai mēs tikai piedāvājam cilvēkiem nākt uz baznīcu un likt naudu ziedojumu traukā vai arī mēs piedāvājam garīgu redzējumu, garīgu gudrību, praktiskus padomus, kā dzīvot sarežģītajā mūsdienu pasaulē?
Atsevišķas baznīcas daļas mirst - tās, kas tikai saka, ka jānāk uz baznīcu un jāklausa baušļiem. Bet ir arī ļoti vitālas baznīcas daļas, kas mēģina atbildēt uz cilvēku jautājumiem, iedvesmojoties no kristīgās tradīcijas bagātībām, un tām pieder nākotne.
Vai kristīgā meditācija ir šāda aktuāla, potenciāla kristietības versija?
Tā ir veca tradīcija. Bet tā kļūst no jauna aktuāla. Cilvēki mūsdienās meklē personīgu, dziļu pieredzi, kas noder viņu dzīvē, un tai pašā laikā viņi meklē jēgu. Jo pieredze bez jēgas nav sevišķi apmierinoša.
Atgriežos pie jūsu jautājuma par narkotikām. Pieredzi var gūt ļoti ātri. Bet narkotikas nerada jēgu. Garīgā prakse ir grūtāka, jo grūtāk ir meditēt katru dienu, nevis norīt tableti. Ir vajadzīga disciplīna. Bet tāda ir dzīve - mēģini dzīvot laulībā, mēģini iemācīties valodu vai apgūt instrumentu bez disciplīnas.
Fundamentālistu sektas, kas pārsvarā nāk no ASV, izvēršas arī Austrumeiropā. Savukārt kristīgā meditācija ir šķietami populārāka tieši Rietumos. Vai tas nav saistīts ar īpašajām vajadzībām, ko sola apmierināt šīs kustības? Tajās ir uzsvars uz veiksmi materiālajā dzīvē, piemēram. Bet kristīgā meditācija, cik saprotu, vairāk akcentē garīgās vērtības.
ASV kristietību reizēm melīgi reprezentē baznīcas, kas ir ļoti materiālistiskas. Kaut arī tās sauc sevi par evaņģēliskām, tās ir negods evaņģēlijam, jo tās to sagroza. Teikt, ka bagātība un veiksme ir Dieva svētības zīme, ir absurdi. Ļaunākais, ka dažas sektas ekspluatē nabagos, lūdzot trūcīgiem meksikāņu vai Āzijas imigrantiem atdot savus pēdējos desmit dolārus. Tas ir noziedzīgi. Taču pasaulē vienmēr būs nepatiesas reliģijas. Tai pašā laikā ASV ir ļoti spēcīgas kristiešu balsis, kas tam iebilst. Piemēram, protestantu pravietis Džims Voliss, kurš noraida tādu kristietību.
Vai dziļa meditācija nevar novest pie kā biedējoša?
Ir svarīgi meditēt tradīcijā, kurai ir pieredze vest cilvēku meditācijas praksē pakāpeniski, maigi. Meditācija ir veselīga. Nav labs nekas, kas ir par daudz. Mēs nemeditējam kā izolēti indivīdi personīgā piepildījuma dēļ. Ja mēs meklējam tikai personīgo piepildījumu, ego paliek lielāks un lielāks. Meditācijas mērķis ir mazināt cilvēciskās ciešanas, mazinot ego spēku un realizējot mūsu pilno garīgo potenciālu.
Bet ar meditāciju, cik saprotams, nevar iegūt intelektuālu izpratni par dzīves jēgu vai atbildi uz jautājumu, kā Dieva radītajā pasaulē iespējamas tik milzīgas ciešanas.
Nē, es nedomāju, ka meditējot varētu no Dieva saņemt atbildes uz šiem jautājumiem, tā teikt, SMS formā. Taču es domāju, ka meditējot var iemācīties sadzīvot ar šiem grūti atbildamajiem jautājumiem. Ar meditāciju var nonākt pie šo dilemmu dziļākas izpratnes. Jā, meditācija primāri nav intelektuāls darbs. Meditācija ir personības atvēršana mīlestībai, kas ir radītās esības centrs un galējā realitāte. Ar meditāciju var pamazām sākt saprast, ka mīlestība ir realitāte un svarīgākā prioritāte mūsu dzīvē.
Mīlestība ļauj sasniegt cilvēka pilnību. Katru dienu meditējot, jūs veicat mīlestības darbu. Tas nav kas emocionāls, romantisks vai erotisks, bet tā ir tīrākā mīlestības esence. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka meditējot tu strādā ar tīru uzmanību. Tu nedomā par Dievu, tu esi ar Dievu. Tā ir tieša klātesamība, ieiešana saules staru kūlī.
Taču meditējot var ieraudzīt arī tumsu, ne tā?
Tumsu ierauga, kad tu ieej tajā sevis daļā, kas noliedz mīlestību, tajā daļā, kas pagātnē ir ievainota. Tādā gadījumā jāiet tikai uz priekšu. Meditācija palīdz dziedēt tās daļas, kas viena vai otra iemesla dēļ bloķē gaismu.
Kontemplācija un meditācija tiek lietoti kā sinonīmi?
Šie divi vārdi laika gaitā mainījuši savu jēgu, bet, skaidrojot tos vienkārši, kristiešu tradīcijā kontemplācija ir dāvana, ko nevar iegūt ar treniņu. Tā kā mūsos ir Dievs, mēs jau būtībā esam kontemplācijas stāvoklī. Savukārt meditācija ir darbs, ko mēs paši veicam, lai saņemtu dāvanu. Tā nav pasīva.
Ja reiz dāvana ir saņemta, meditāciju var arī pārtraukt?
Tā ir, ja jūs uzskatāt, ka dāvana ir ierobežota laikā. Bet ja atklāj, ka šī dāvana ir nei,erobežota, tad kādēļ no tās atteikties?