Protams, nav dūmu bez uguns. Bordo kā grāmatvežu vīna imidžs veidojies no bordo mīļotāju apsēstības ar pasaulslavenā kritiķa Pārkera piešķirtajiem punktiem, greznajām reģiona pilīm, kā arī mirstīgajiem nenopērkamiem trofeju un investīciju vīniem. Burgundijas mākslinieciskās «kājas» aug vīna dārzu romantizētajos nosaukumos, Pinot Noir burvībā un neprognozējamībā, arī Burgundijas laucinieciskajā vienkāršībā. Burgundijas vīndariem atšķirībā no Bordo amata brāļiem esot melns aiz naga un sastrādātas rokas.
Vairākkārt esmu pārliecinājies, ka šiem stereotipiem ir savi apstiprinājumi un izņēmumi. Nu, piemēram, pagājušajās nedēļas en primeur jeb jaunās 2010. gada ražas Burgundijas vīna degustācijās Londonā. Sastapu desmitiem uzcirtušos burgundiešu vīndaru no visiem reģioniem - klasiskajiem Kotdinuī (Cote de Nuits), Kotdibonas (Cote de Beaune) un Šablī (Chablis), kā arī mazāk zināmajiem Kotšalonēzes (Cote Chalonnaise), Makonē (Maconnais) un attālākā nostūra Božolē (Beaujolais). Melnu aiz nagiem nemanīju. Vīndari gatavi stundām runāt par savu vīna dārzu atšķirībām, augsni un unikalitāti. Kā nu ne, Burgundijas vīna dārzu «labirinti» galvassāpes sagādās pat rūdītiem vīnmīļiem. Ar vienkāršāko reģionālo apelāciju vēl viss skaidrs (uz etiķetes lieliem burtiem - Bourgogne), bet tālāk, ja gribat saprast, no kurienes nāk jūsu izvēlētais ciemata, Premier Cru vai prestižais Grand Cru dārza vīns, sākas īsts rēbuss. Jālasa, jākonsultējas, jāpēta ģeogrāfiskais - vai labāk vīnu - atlants vai - vēl labāk - pašiem jānoīrē auto un jāizķemmē reģions. Jums jāpaķer līdzi arī franču vārdnīca vai kāds, kurš saprot franciski. Kaut vai tāpēc, lai papriecātos par vīna dārzu vēsturiskās romantikas piesūcinātajiem nosaukumiem, piemēram, L'enfant Jesus, Les Pucelles vai Batard-Montrachet, kas savulaik ticis atvēlēts Puliņī lorda ārlaulības dēlam.
Tomēr Burgundijas klišejiskā lauku romantika ātri pāriet, kad noskaidrojat vīna cenu. Burgundieši labi apzinās savu izredzēto statusu un vērtību, tāpēc, lai atrastu labu, nē, teiksim tā, sakarīgu, burgundieti cenā zem desmit latiem, būs krietni jāpapūlas. Jāmeklē starp reģionālajiem burgundiešiem un nomalēm.
Louis Latour, Givry, 2009. Živrī ir ciemats Kotšalonēzes reģionā. Snobiski izsakoties - nomale. Par to gan nevajadzētu uztraukties, jo Givry ir viens no pieejamākajiem burgundiešiem gan cenas, gan garšas ziņā. Viegls, svaigi nogatavojies, augļains, bezrūpīgs un pavedinošs. Pie galda, visticamāk, par šo vīnu nestrīdēsieties, toties tas nemanāmi un prasmīgi darīs savu darbu. Izklaidēs un iesildīs.
Louis Jadot, Clos du Grand Carquelin, Moulin-a-Vent, 2006. Božolē iekļaušana rakstā par Burgundiju ir kā maza pļauka snobiskajiem Burgundijas cienītājiem, bet tikai tiem, kuri božolē nekad īsti nav atzinuši. Administratīvi Božolē ietilpst Burgundijā, lai arī abi reģioni savā starpā kašķējušies gadsimtiem. Tad, lūk, šis vīns ir tā sauktais Cru božolē jeb augstākās kategorijas božolē no Mulēnvenas (Moulin-a-Vent), kas pamatoti tiek uzskatīts par visburgundiskāko no visiem božolē un kam nav nekāda sakara ar jauno božolē, kas katru novembri pārpludina veikalu plauktus. Piecu gadu vecumā šis božolē ir tik tikko sasniedzis pilngadību. Tumšie ķirši, maigi tanīni un viegla dūmaka no ozola mucas ļoti atgādina Pinot Noir. Šim Burgundijas talantīgākajam lauciniekam viss vēl priekšā.