«Kāpēc Mūzikas balvas statujai ir līka mugura un izgāzts vēders? Tās abas nav savienojamas ar mūziķa sirdsapziņu!» tik šerpi sazvanīta atsaucas Jautrīte Putniņa. Jauka sagadīšanās - laureātu sumināšana notiks pianistes 82. dzimšanas dienā 8. martā. J. Putniņa nebārsta saldas pieklājības frāzes. «Neviens pat nav papūlējies man pateikt, kādā nominācijā, - piezvanīja, taču runāja «riņķī apkārt». Tad zvanīja, ka atskriešot uz interviju. Tiešām dzīsieties uz Valmieru? Tad viņi palika tādi mēmi: kā tā, uz Valmieru? Tas ir nenopietni. Bet es priecājos, ka apbalvošanas pasākumā man būs ļauts spēlēt. Tikai spēlēšanas dēļ braukšu uz Rīgu balvu saņemt, jo ar mūziku var pateikt to, ko ar vārdiem nevar. Bet ir cilvēki, ar kuriem negribētu nostāties blakus un saņemt tādu pašu apbalvojumu, kāds jau ir viņiem.»
Pianistes skarbā runa nav kaprīze - kolēģu apmelota, 1968. gadā viņa, tolaik jauna, talantīga mūzikas interprete un konservatorijas pedagoģe, tika atlaista no darba līdz ar aizliegumu koncertēt. Uz skatuves viņa atgriezās tikai Atmodas laikā. Arī tad pirmajam solokoncertam Filharmonijā 1988. gadā pielaista negribīgi, sekoja iznīcinoša kritika. «Jo vairāk sit pa galvu, jo vairāk jāstrādā. Paliek tikai tas, vai cilvēks spējis radīt kaut ko noderīgu, paliekošu sabiedrībā,» uzskata J. Putniņa, kuras radošajā kontā ir neparasti, spilgti uzrunājoši dažādāko laikmetu mūzikas lasījumi. Pēc viņas ierosinājuma Valmierā tika sākti ikgadējie Senās mūzikas festivāli, kas kļuvuši starptautiski un šomēnes svinēja 20 gadu jubileju. Pianiste lepojas, ka ir muzicējusi visos Valmieras mūzikas skolas vasaras Dārza koncertos. Viņa jau zina, ka LMB koncertceremonijā vēlas nospēlēt Meraba Gagnidzes un Volfganga Dārziņa prelūdijas.