Nokļuva pie pētniekiem
Mācoties Rīgas Franču licejā, Aivars apsvēra domu studēt datorzinības, bet arī fizika viņam padevās un interesēja. Paveicās ar fizikas skolotāju Birutu Šķēli, kura Aivaram ierosināja 12.klases zinātniskās pētniecības darbu izstrādāt tieši šajā priekšmetā un Fizikālās enerģētikas institūta vidē, kur skolotājai bija labi kontakti ar zinātniekiem - to skaitā Intu Muzikanti, kura tagad ir Aivara kolēģe un doktora darba vadītāja. Pētniecības darbs par kādas organiskās vielas fotodegradāciju interesi par fiziku nostiprināja, un iestāšanās LU «fizmatos» Aivaram jau bija loģisks turpinājums.
Arī zinātniskā karjera puisim veidojusies visai klasiski. Līdz ar studiju sākšanu Aivars kļuva par fizikas tehniķi Fizikālās enerģētikas institūtā, tad par Cietvielu fizikas institūta laborantu, tad inženieri, un patlaban viņš kā doktorants pilda zinātniskā asistenta pienākumus, neslēpjot, ka, iespējams, jau gada beigās varētu kļūt par pilntiesīgu pētnieku. Aivars vada arī studentu bakalaura darbus un laboratorijas darbus fizikas maģistrantiem, taču atzīst, ka pasniegšanu nejūt kā aicinājumu. Viņš toties labprāt iesaistās dažādās zinātnieku sabiedriskajās aktivitātēs un konferenču organizēšanā, it īpaši pasākumos, kas saistīti ar jauniešu ieinteresēšanu fizikā. Viņš ir Starptautiskās Lietišķās optikas biedrības LU studentu nodaļas prezidents, kļuvis arī par Cietvielu fizikas institūtā šovasar dibinātās studentu un jauno zinātnieku biedrības valdes priekšsēdētāju.
Cīnās ap diodēm
Tas, ka šogad LU ir vairāk fiziku studēt gribošu jauniešu nekā pērn, Aivaru priecē. «Nākotnē nebūs paaudžu iztrūkuma,» viņš saka. Zinātnieki jau sen nav laboratorijās mītoši dīvaiņi, kas nodarbojas ar sev vien saprotamām lietām. «Var sēdēt gadiem, tikai pierakstīt un analizēt skaitļus, bet tā tālu netiksi. Tagad tā ir zinātnieka paša atbildība - vai viņa darba rezultāti aiziet tālāk sabiedrībā vai ne.» Mūsdienu fizikas zinātne neesot iedomājama bez aktīvas dalības konferencēs, starptautiskās sadarbības, publikāciju veidošanas, kā arī bez saplūšanas ar citām zinātnēm un industriju. «Zinātnes iet roku rokā, tiek nojauktas robežas. Manā uztverē mēs atkal ejam tajā virzienā, kad zinātnieks ir kā senāk filozofs, kas pēta visu pasaules uzbūvi kopumā,» Aivars saka un norāda, ka viņa jomā neizbēgama ir iekāpšana ķīmijas lauciņā.
Aivara pētījumu tēma ir gaismu emitējošās diodes no organiskajiem materiāliem, kurās no strāvas rodas gaisma jeb notiek elektroluminiscence. Šādas diodes jau ieviestas mobilajos telefonos, iPodos, izveidoti pirmie televizori, un tiek domāts par diožu izmantošanu apgaismojumā. Diodes no organiskajiem materiāliem ir gan efektīvākas, gan cilvēka acij nekaitīgākas par halogēna lampām. Problēma, kas zinātniekiem, arī Aivaram, vēl jāatrisina, ir šo organisko diožu dārdzība un izmantoto materiālu stabilitāte, lai tie kalpotu pēc iespējas ilgāk. «Organisks ir organisks, ja mēs to sākam spīdzināt ar elektrību, tas var sākt pretoties. Turklāt zinātnieks jau var aizpētīties līdz sazin kam, bet jēga ir tikai tad, ja tas ir izmantojams un ekonomiski izdevīgs,» saka Aivars. Viņš uzsver, ka pielietojamajā zinātnē puse zinātnieku darba pārklājas ar ražošanas uzņēmumu aktivitātēm, tāpēc doma pāriet industrijas pusē viņu īpaši nav vilinājusi. Saikne ar praktisko pusi jau ir pietiekami liela, tāpat kā iespējas izdomas lidojumam. Savu tiesu izgudrotāja gara prasa arī pētījumiem nepieciešamo iekārtu izgatavošana, sevišķi apstākļos, kad finansējums zinātnei rūk.
Atzinība un garoziņa
Pētnieka maciņš nav biezs, bet noturēties zinātnē Aivaram palīdzējušas dažādas balvas, kas ir gan atzinība par paveikto, gan finansiāls atbalsts. Viņš vairākkārt saņēmis Kristapa Morberga stipendiju, LU rektora atzinību par izcili izstrādātu maģistra darbu, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātnieku Ludviga un Māra Jansonu balvas un Werner von Siemens izcilības balvas laureāts. «Visas ir mīļas, par visām bija prieks,» Aivars smaida. Šoruden viņš plāno pieteikties ESF doktorantu stipendijai un arī doktora grāda iegūšanu nevilkt garumā. Nākotnes plāni Aivaram saistās ar savas pētnieku grupas, vēlāk arī laboratorijas dibināšanu, lai savā jomā virzītos uz priekšu. «Izbraukšanu uz ārzemēm uzskatu par galējo ceļu,» Aivars pagaidām ir optimists. Viņš cenšas zināšanās un pieredzē augt pats un mudina arī citus jaunos zinātniekus plašās iespējas izmantot. Aivars vairākkārt stažējies Anžē Universitātē Francijā un Merseburgas Universitātē Vācijā un uzsver, ka Latvija starptautiskajā zinātnes sabiedrībā nebūt nav jaunākais brālis muļķītis.
Katrs darbs, protams, ir ar savu garoziņu. Aivaram tā ir publikāciju rakstīšana (kas tomēr palīdz izpētīto salikt pa plauktiem arī pašam sev) un vilšanās, ja eksperimentējot strādāts mēnesi, bet nekas nav sanācis. «Bet ar to jārēķinās. Ar kolēģiem smejamies, ka arī slikts rezultāts ir rezultāts,» Aivars smaida.