Paklau, es apzināti norobežojos no vārda «zvaigzne». Es nekad neesmu bijis ētera, šovu vai cita zvaigzne. Par šo vārdu es ironiski pasmaidu.
Gribi teikt, ka Latvijā nav zvaigžņu?
Mums jau viss, kas pie debesīm vai kur citur spīd, liekas - re, tās ir zvaigznes. Bet tās...
...ir izdzisušas planētas.
Nuja. Tā ir apstākļu sagadīšanās, ka man ir veicies. Kad deviņdesmitajos radās iespēja parādīties starptautiski, Latvijā neatradās cilvēki, kas to teātra lietu aktīvi bīdītu - festivālos, kontaktos. Viss palika atsevišķu gadījumu līmenī, bet tu jau pats labi zini, kāds tas ir smags darbs - intereses, panākumu menedžēšana. Kāds jau kaut kur kādreiz ārzemēs pastrādāja - Arnis Ozols, Auškāps, Šapiro, Ķimele, Blumbergs, Freibergs.
Taču nopietni latviešu teātris par starptautisku «brendu» kļuva ar Alvja Hermaņa panākumiem, vai ne? Eiropas teātra tirgus ir diezgan cinisks - ja valstij nav vārda, talanta, ko «pārdot», tad tāds latviešu «teātris vispār», lai cik brīnišķīgs tas būtu, neeksistē. Ne jau tikai valodu barjera mūsu izcilajiem aktieriem liedz iespēju strādāt, nezinu, labākajos Krievijas vai Vācijas teātros.
Tā ir. Kaut gan valoda varbūt nav noteicošais - kādas 190 izrādes 23 valstīs ar Soņu ir apbraukātas, un šajā izrādē es nerunāju ne vārda. Vēl varu drusku palielīties - mēs ar Sandru Zvīguli esam spēlējuši visās trīs Ledus versijās - Frankfurtē, tad Rūras triennālē Gladbekā un šeit, Rīgā. Pēc tam bija Tēvi - vispirms Cīrihē, tad Vīnes Burgtheater, kas šo izrādi kā izcilu pārņēma savā «īpašumā», un nu jau otro sezonu es lidoju uz Tēviem Vīnē.
Ņemot vērā šī teātra repertuārpolitiku un pirmizrāžu apgrozījumu, kad izrādes spēlē tikai sezonu, divas sezonas, - tas ir liels izņēmums. Alvim arī Eine Familie Burgtheater aizgāja uz urrā - tā ir gada labākā izrāde Austrijā. Izskatās, ka repertuārā būs arī trešo sezonu. Vai slavenajā Minhenes Kammerspiele viņa Vēlie kaimiņi - kā es apskaudu tos divus aktierus Barbaru Nīsi un Andrē Jungu, kuri tur spēlē! Es tādas klusas asaras visu izrādi riju, jo mani pēdējā laikā reti spēj aizkustināt citu kolēģu darbs, bet šajā izrādē - brīnums kaut kāds…
Taču būsim reālisti. Ja izrādes Austrijā vai Vācijā netaisītu Hermanis, protams, neviens tur mani, latviešu aktieri, neaicinātu. Kādā sakarā viņiem vajadzīgs vēl viens no Austrumu bloka? Pat trakāk - konkurents! Aktieru bezdarbs un konkurence visā Eiropā ir milzīga. Mums visos, tas ir, dažos, valsts teātros strādā ap 200 profesionālu aktieru, bet vienā pašā Ķelnē katrā kvartālā ir pa teātrim. Un neviens producents nebrauc uz Rīgu skatīties, atlasīt aktierus. Tas ir Hermanis, kurš iegājis starptautiskajā apritē un pamazām velk mūs līdzi tur strādāt - vispirms jau māksliniekus Kristīni Jurjāni, Moniku Pormali, Freibergu Andri, jā, arī mani.
Kādā statusā tu strādā?
Esmu viesis. Ir ansamblis un uzaicinātie viesi, taču, protams, visas priekšrocības un sociālās garantijas es baudu līdzvērtīgi. Vienīgi darba līgumā ir punkts, ka darbā uz izrādi man jāierodas dienu iepriekš - jo Rīga avio un dzelzceļa satiksmē tomēr vēl ir province. Darbu nedrīkst kavēt.
Teātra kā kultūras iestādes prestižs Eiropā tagad ir nesalīdzināmi augstāks nekā Latvijā. Kāpēc? Vai ne tāpēc, ka valsts, es gan negribētu teikt, izdzirdot vārdu «kultūra», ķer pie mauzera, kā Gebelss, bet uz to pusi jau ir.
Te jārunā plašāk. Kas tad ir pati valsts? Ne jau tikai tās simt gudrās galvas. Ne jau uz to Rīgas jūgenda ieliņu brauc skatīties tūristi - ir taču Eiropā pilsētas, kurās labu jūgenda arhitektūru var atrast nesalīdzināmi vairāk - arhitektūras ansambļus, nevis dažas mājas. Brauc taču pie cilvēkiem. Kad mūsu meitenes kļūs vecas un savītīs, arī pie cilvēkiem vairs nebrauks. Pārtikuši, labi, laipni, atvērti cilvēki, nevis nomas velosipēdi vai gājēju ielas un lēti krogi, kas nemaz nav lēti, interesē tūristus.
Francijā vienmēr eksistējis tāds kā nacionālais lozungs: «Franču izglītība ir svarīga, un tai ir jābūt.» Bez atrunām. Līdzīgi Austrijā ir ar kultūru. Piemēram, būt par aktieri Vīnes Burgtheater - tas ir kā tikt uzņemtam Slavas zālē. Vīnē nevienam nenāk prātā vīpsnāt par aktiera darbu, jo tas ir cienījams, labi atalgots darbs. Lai gan daudzi Burgtheater aktieri uz darbu brauc ar velosipēdiem - jo tas ir ērti un veselīgi. Par tiesībām sponsorēt Zalcburgas festivālu sacenšas pasaules vadošās autofirmas, bankas - tas ir goda, prestiža jautājums, un tā ir reāli liela nauda. Ar pieciem latiem, kā tas nereti gadās Latvijā, par sponsoru nekļūsi.
Bet ne jau, kā krievi saka, naudā (vai tās daudzumā) ir laime.
Protams. Vai mums neatkarības gados ir bijusi viena valdība, kas šādus nacionālos - tātad vispārcilvēciskos, tos, kas attiecas uz absolūti katru Latvijas pilsoni, - lozungus vai prioritātes pasludinājusi? Latvijas prioritāte - kultūra? Pasarg Dievs! Šāda tradicionāli ir politiķu vairākuma attieksme. Tāpēc mēs ceļam Nacionālo bibliotēku 30 gadus, neceļam koncertzāli, neremontējam teātrus. Toties gatavojamies kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu! Manuprāt, ar galvu daudziem «tur, augstāk» tiešām kaut kas nav kārtībā. Visas lietas sākas un noslēdzas galvā. Kultūra un zinātne Latvijā ir nonivelēta līdz līmenim, zem kura sākas vispārēja cilvēka un tautas degradācija. Mārcis Auziņš nesen situāciju Latvijas zinātnes un valdības attiecībās pielīdzināja baseinam trakonamā - nu, ja jūs labi lēksiet, varbūt ūdeni arī kaut kad baseinā ielaidīsim.
Skumji, zinot, ka, piemēram, tavs teātris - JRT - ārzemju viesizrādēs pa šiem sešiem gadiem nopelnījis gandrīz četrus miljonus eiro, tātad ir radošā industrija, kas pelna valstij reālu naudu. Vai tev ir sava «Latvijas diagnoze»?
Jautājums - kas patiesībā ar Latviju notiek - ir sev jāuzdod katru dienu. Es to sev uzdodu un meklēju atbildes. Var tās saukt par sajūtām. Piemēram, tagad ir laiks, kad jāprot turēt muti. Padomju laikā nevajadzēja mācēt tā turēt muti kā tagad. Jo reakcija un sekas var būt tālejošākas, skarbākas. Manuprāt, cilvēki instinktīvi jūt bailes un nedrošību, jo Latvijas valsts vairs negarantē itin neko. Un es te nerunāju par nodokļiem, kas pie mums var mainīties sezonāli, bet par cilvēka cienīgas dzīves pamatvērtībām - labu izglītību, kvalitatīvu veselības aprūpi un darbu.
Vai sanāk, ka jūti nostalģiju pēc padomju laikiem?
Redzi, tu uzreiz nepareizi formulē. Nē, manī nav ne kripatiņas nostalģijas pēc tiem laikiem. Taču mēs ļoti daudz no labā, kas bija mūsos, - par spīti tam laikam - esam pazaudējuši, notērējuši, aizmēzuši, izniekojuši. Labo nevis tajā laikā, bet mūsos.
Ko tieši?
Nesavtību, atvērtību, līdzjūtību. Tās ir pazaudētas. Tāda agresivitāte, ļaunums, bezkaunība un visatļautība, ko nez kādēļ mēs saucam par demokrātiju un personas brīvību, agrāk pat sapņos nevarēja rādīties. Mēs kā tautas kopums vairs neprotam priecāties. Mums nav savu svētku, toties mēs svinam Valentīna dienu. Kas, pie velna, ir šis Valentīns - latviešu jaunais Erots?
Vai te nav vainojams katastrofālais izglītības trūkums sabiedrībā?
Arī izglītība. Padomju laikā - un vispār klasiskajā izglītības sistēmā - bija prasības un kārtība, nevis izvēles tiesības, kas nivelē šo kārtību, disciplīnu. Man patiešām žēl, ka netiek cienīta godprātība. Vispār tāds jēdziens kā «skolotājs» tagad ir tukša skaņa. Skolotājs vairs nav cienījams arods. Nemaz nerunājot par to, ka tāds jēdziens kā ētiskais, garīgais skolotājs tagad ir gandrīz vai izsmiekla objekts. Un, kas ir pavisam skaudri, - skolotājs valsts līmenī netiek cienīts.
Bet, paga, ir taču Katrīnes Pasternakas vadītās akcijas, kurās savāc pusmiljonu latu! Vai tad tā nav tīras līdzjūtības demonstrēšana?
Jā, divreiz gadā! Es atceros laiku, kad cilvēku līdzjūtība izpaudās 365 dienas gadā - ikdienas sīkumos.
Vai tiešām?
Zini, jā. Visiem šiem «Latvijas lepnumiem», Katrīnes raidījumam LNT, lai cik tas skanētu ciniski, apakšā ir zināms mārketings. Tās ir akcijas, šovi. Apzinoties cilvēka dabu, ar viņiem var manipulēt - jā, arī pozitīvā nozīmē, bet manipulēt. Viņus var aizkustināt. Es pats esmu iesaistījies ziedošanā un ne mirkli nenožēloju, jo kādam šī palīdzība ir bijusi nepieciešama. Taču tie paši cilvēki, kas zvana un atvēl savu latu labdarībai vai dzīvnieku patversmei, nākamajā dienā vienaldzīgi paiet garām ledainā peļķē gulošam cilvēkam. Vai tas pats televīzijas kanāls, kurš visu dienu dzied labdarības dziesmas, aicinot ziedot slimiem bērniem, pēc pusnakts palaiž kārtējo bojeviku ar sešstobru šaujamo purnā, un uz visām pusēm šķīst asinis.
Tā ir akcija, zināma anestēzija, lai cilvēks justos komfortabli, labsirdības narkotika. Cilvēkam šāda pozitīva narkotika ir vajadzīga - ar mēru, kā jau dabā iekārtots. Arī stirniņas mežā pa reizei atrod kādu sēnīti mušmirīti vai riekstiņu un uzkaifojas, bet skaidrs, ka narkomānu alni vai narkomānu ziloni vēl neviens dabā nav redzējis. Cilvēku sabiedrībā mēra sajūta ir zudusi un atskaites sistēmas - kas ir labs, kas ļauns - nav.
Sabiedrība ir tiktāl notrulinājusies, ka tagad pietiek kādam skaļi pateikt - piemēram, Jānis Stradiņš ir viltīgs zaglis vai Elīna Garanča nemaksā nodokļus -, lai desmitiem tūkstošu «no tautas» viņus norietu. Pilnīgi kā Staļina laikos - pietika paziņot, ka kāds armijas ģenerālis ir angļu spiegs, lai miljoni tam noticētu. Stučīšana, intrigu kulšana un cilvēku nicināšana ir modē, tā pat tiek oficiāli stimulēta - jā, ar citiem formulējumiem, caur citiem medijiem, bet process ir tas pats, jo cilvēki nedomā, viņi tic medijiem - TV un internetam: «Bet televīzijā taču tā teica…»
Vai tu, ilgu laiku pavadot rietumpusē, jūti lielo tautu staigāšanu jeb multikulturālisma spiedienu?
Jā, protams. Parīzē ir dažas metro līnijas, kurās franču valodu vispār vairs nedzirdēsi. Arī Vācijas pilsētās ir rajoni, kuros vācieši nedzīvo.
Vai tas ir labi, slikti vai tikai normāli, jo likumsakarīgi?
Manuprāt, tas nav labi.
Kā tu reaģē uz kritiku?
Ir tāda leģenda, ka aktieri jau kritikas nelasa. Protams, lasa. Tikai kritikas arī mēdz būt dažādas - profesionāli analītiskas, emocionāli nesavāktas, programmiņas vai satura pārstāsts, kurā recenzents demonstrē savu erudīciju. Vācijā gan es zinu dažus kolēģus, kas principā nelasa kritiku, neiet uz pirmizrāžu ballēm, mums arī daži tādi ir, kas balles neapmeklē. Viņi to pamato ar frāzi: «Negribu iespaidoties, lai tas netraucētu manam darbam.»
Kāda ir tava attieksme pret interneta komentāriem?
Statistika liecina, ka 75 procenti komentāru vai telefona zvanu ir negatīvi motivēti. Tā tas vienkārši ir. Tagad populārākās lamas internetā ir: «Lai tie kultūras darbinieki paši sevi atpelna! Priekš kam tiem liekēžiem jādod mūsu nauda?!» Nu ko es tur varu teikt? Manuprāt, to raksta cilvēki, kuri paši sevi neatpelna - ne morāli, ne, baidos, arī fizioloģiski.
Kāda ir tava aktiera dzīve?
Faktiski maršruts ir darbs-mājas. Vai mājas-lidosta. Ritms ir nežēlīgs. Vismaz mums - Jaunajā Rīgas teātrī.