Īstuma/neīstuma patvaļība
Par to, ka šajā grāmatā bez režisoriskas ieceres un prasmes savilkt kopā visus galus nekādi nebūtu varēts iztikt, var pārliecināties, ielūkojoties pārējo darbā iesaistīto personu sarakstā. Bez tādiem grāmatu tapšanā ierastiem arodiem kā redaktore, korektore un grāmatas dizaina autori tur minēta gan kopvede un pārraudze, gan gaismotājs un tērpu un rekvizītu gādātājas. Tad vēl, protams, zvēru masku autores - Laima Eglīte un Viktorija Kosenko, un paši zvēri - Zane Daudziņa - Lapsa, Matīss Daudziņš - Vardulēns, Paulis Nimrods - Stārķis, Andis Strods - Zaķis, Aigars Apinis - Lūsis, Vilis Daudziņš - Vilks.
Redzot, ka grāmatas veidošanā bijuši iesaistīti īsti aktieri, ir skaidrs, ka viss ir noticis pa īstam, nu tādā nozīmē pa īstam, ka tapusi filma par latviešu zvēriem, kas apstākļu sakritības dēļ drusku izskatās pēc grāmatas. Autoriem izdevies radīt pasauli, kurā valda mūždien nedaudz patvaļīgas attiecības starp īstumu un neīstumu, nosacītību un patiesību, kas, šķiet, pazīstamas ikvienam bērnam.
Tādā pasaulē zīmēti animācijas filmas varoņi var skaitīties īstāki par tamborētiem leļļu filmas tēliem, mērogā izgatavots automašīnas modelītis ir īstāks par tēta auto, un vispār jebkāda īstenība var sākties ar jābūtības formā izteiktu ierosinājumu, piemēram: «Es tagad būtu zaķis, bet tu būtu vilks.»
Manā bērnībā iekārots «īstuma avots» bija, šķiet, Austrumvācijā izgatavotas nelielās perforēta kartona kartītēs iestrādātu krāsainu stereodiapozitīvu sērijas. Kartītes bija jāvelk cauri pret gaismu pavērstam stūrainam plastmasas binoklim.
Kaut gan kadru katrā sērijā bija ārkārtīgi maz, statiskos attēlos iemūžināto lāču izbraukumu uz jūrmalu vai stāstu par septiņiem kazlēniem varēja aplūkot neierobežotu skaitu reižu - būtisks to pievilcības noslēpums bija brīnumainā sajūta, ka attēlotā pasaule ir gluži kā īsta. Autori ar sev vien zināmiem paņēmieniem šo sajūtu ir iedabūjuši arī Latviešu zvēros.
Iešaujas prātā palasīt
Man vismīļākā pasaka ir otrā - Zaķa domas. Arī pārējās pasakās Zandere pašas radītās bibliotekāres Lapsas gudrībā ir slepus iepinusi pa kādai audzinošai pamācībai vai atsaucei uz īsto, t. i., uz pieaugušo pasauli, taču tieši otrās pasakas pavisam vienkāršajā, pēc klasisku pasaku uzbūves piegrieztnes veidotajā stāstījumā iemūžināta kāda būtiska un, es zinu, pieaugušos bieži vien līdz izmisumam tracinoša bērnības parādība.
Jau iepriekš atvainojos, ka izpaužu pasakas saturu, bet Zaķim ir garlaicīgi, un viņš nokaujas ar domu «Ko lai es daru?». Garlaicībā burkšķošais Zaķis ir sanīcis jau tik ļoti, ka nodarbina sevi vienīgi ar padomāšanai piemērotas vietas meklēšanu. Bērnam, kas čīkst, ka ir garlaicīgi vai «ko es tagad varētu padarīt?», pieaugušie garāmejot parasti mēdz viszinīgi ieteikt vai nu «kaut ko izdomāt pašiem», vai «palasīt, piemēram, kādu grāmatu». Parasti gan šādi ieteikumi netiek ņemti vērā, un nīkšana beidzas vienīgi brīdī, kad bērnam pašam iešaujas prātā kāda nodarbošanās un izdodas izkļūt no bezdarbības strupceļa.
Pasakā par Zaķi pieaugušajiem raksturīgais, un Zandere jau arī ir pieaugušais, ieteikums «palasīt kādu grāmatu» ir veiksmīgi nomaskēts. No bibliotekāres Lapsas dabūjis grāmatu, Zaķis, šķiet, nemaz negrasās to lasīt - līdz brīdim, kad ar kārkliem aizaugušā grāvī viņam pašam prātā iešaujas doma: «Varētu te pasēdēt un palasīt!» Latviešu zvēri šādas domas iešaušanos varētu labi veicināt, vienīgā nelaime, ka zvēru un viņu stāstu ir tik maz. Cerams, ka ar laiku būs vēl - vismaz tikpat daudz, cik latviešu stāstu Jaunajā Rīgas teātrī.