Centrālā statistikas pārvalde nule publiskojusi jaunāko informāciju par vidējās darba samaksas pieaugumu valstī. Ir pamats priecāties, ka kopējās tendences ir pozitīvas, un tomēr... Kā ik reizi, kad ziņās izskan sajūsma par kādu atsevišķi ņemtu vidējo skaitli un tā procentuālajām izmaiņām pret iepriekš rēķināto, nepamet sajūta, ka pret būtiskām lietām attiecamies pārāk virspusīgi.
Labi, statistiķi un makroekonomikas pētnieki var šādus rādītājus izmantot, viņiem pieejami arī detalizēti dati, un viņi procesus ekonomikā vērtē visdažādākajā griezumā. Sliktāk, ja, balstoties vien šādos vispārīgos, izlīdzinātos rādītājos, kas patieso ainu daudzos aspektos neatklāj, sava darba rezultātus sāk mērīt likumdevēji. No sērijas: re, tauta sākusi dzīvot labāk! To, ka šāda pieeja būtu nekorekta, jo tāds «vidējais cilvēks» nemaz neeksistē un patēriņa struktūra sabiedrībā ļoti atšķiras, intervijā Dienas biznesam norādījusi arī Centrālās statistikas pārvaldes priekšniece Aija Žīgure.
Pirmkārt, vidējā atalgojuma dati neuzrāda reālo iedzīvotāju dzīves līmeni. Jo ir liela atšķirība, vai noteikta līmeņa algu saņem cilvēks, kas dzīvo viens, vai tāds, kuram ir ģimene. Un, ja ģimene, tad cik tajā tādu, kas strādā, un cik tādu, kas jāuztur.
Otrkārt, vērtējot ienākumu līmeņa izmaiņas, svarīgi ņemt vērā arī neizbēgamo izdevumu pieaugumu. Kā pagājušajā nedēļā ziņoja jau pieminētais biznesa laikraksts, reālā neto alga laika posmā no 2001. līdz 2013. gadam Latvijā ir pieaugusi par 77%, bet galveno pārtikas produktu cena, pārrēķinot eiro, kopš 1996. gada dubultojusies un pat trīskāršojusies. Piemēram, rupjmaize sadārdzinājusies teju trīs reizes - no 0,28 eiro 1996. gadā līdz 0,83 eiro 2013. gada decembrī. Litra piena cena augusi no 0,36 eiro līdz 1,07 eiro, bet Krievijas siers sadārdzinājies no 3,32 eiro par kilogramu līdz 6,97 eiro. Tas nozīmē, ka lielai daļai cilvēku reālā pirktspēja varētu būt pat kritusies, par spīti tam, ka kopumā valstī vērojams atalgojuma pieaugums.
Un, treškārt, šie darba samaksas vidējā pieauguma rādītāji nekādā veidā neatklāj nodarbināto ienākumu nevienlīdzības dinamiku. Daudziem labi zināms teiciens par ķermeņiem slimnīcās ar vidējo temperatūru normas robežās, kur statistiski vienas daļas pacientu pārkaršanu kompensē kāda pilnīga atdzišana. Bet ir vēl cits piemērs. No lielveikalu ikdienas, ar ko katrs no mums saskaras visai bieži. Students nopērk kartupeļus un eļļas pudeli nedēļas iztikai. Aiz viņa nāk dārgā džipā atbraukušais ar līdz augšai piekrautiem iepirkumu ratiņiem. Ja abu pirkumus saliek kopā un izdala ar divi, vidējie rādītāji sanāk tīri pieklājīgi. Taču tikai teorētiski, jo reālajā dzīvē katrs iztiks ar to, ko būs varējis iegādāties.
Līdz ar to šādu atsevišķi ņemtu vidējo rādītāju nozīmi noteikti nevajadzētu pārvērtēt. Pieņemsim zināšanai, bet būsim pret tiem piesardzīgi.