Cilvēka attīstības pētnieki līdz šim domājuši, ka Homo sapiens sarežģīto darbarīku gatavošanas procesu apguvuši labi ja pirms 25 tūkstošiem gadu un tas noticis Eiropā. Vismaz par to liecināja laika gaitā savāktie dati. Taču tagad iegūti jauni fakti, kas nozīmīgo prasmju iemantošanas laiku atbīda trīsreiz tālākā pagātnē un uz citu kontinentu - Āfriku.
Tagadējās Dienvidāfrikas Republikas teritorijā atrasti aptuveni 72 tūkstošus gadu senu akmens ieroču krājumi - tie izgatavošanas laikā uzkarsēti ugunskurā, lai vieglāk atšķeltu liekās lauskas un padarītu tos smailus. Acīmredzot senā cilts tādējādi darināja nažus, šķēpu uzgaļus un cirvjus, kas tai deva priekšrocības izdzīvošanas cīņā ar dzīvniekiem. Arheologi sliecas domāt, ka jau tolaik uzgaļi piestiprināti pie koka kāta, tādējādi iegūti parocīgi darbarīki un medību ieroči. Ar tiem senie cilvēki medījuši gan bifeļus, gan sīkos grauzējus, žurnālā Science raksta ieroču atradēji.
Saprātīgi cilvēki
Iemācīšanās saprātīgi un plānveidīgi izmantot palīglīdzekļus iezīmē pavērsiena punktu cilvēka evolūcijā. Līdz ar šo pagriezienu cilvēki sāka attālināties no dzīvniekiem un kļuva par tā dēvēto radības kroni jeb visattīstītāko sugu. «Šie cilvēki bija ārkārtīgi gudri,» vortālam LiveScience stāsta pētījuma autors Kails Brauns no Keiptaunas Universitātes, «viņi neatbilst priekšstatam par klasiskiem alu cilvēkiem, dzīvnieciskiem radījumiem, kuri kaut kur klejo un, par spīti apstākļiem, izdzīvo.» Arheologs uzskata, ka viņš uzdūries nometnei, kuru apdzīvojušie cilvēki bijuši pietiekami attīstīti, lai kolonizētu visu pārējo pasauli.
Lai pārliecinātos, vai tiešām senās ciltis varējušas izgatavot darbarīkus, Keiptaunas zinātnieku komanda mēģināja atkārtot viņu darbu. Viņi bedrē sakūra uguni, ieraka zem tā šajā reģionā atrodamus akmeņus un vēroja. Ar laiku akmeņi kļuva spīdīgi sārti un trauslāki, tādēļ no tiem ar citiem akmeņiem varēja atšķelt liekās daļas.
Lai arī mums šis «ražošanas process» var šķist vienkāršs, pirmatnējiem cilvēkiem tas bija gana sarežģīts un paģērēja spēju domāt uz priekšu. Vispirms bija jāsavāc malka, jāiekur uguns, jāuzkarsē akmens, jāļauj tam pakāpeniski atdzist, jāapstrādā un iegūtais asmens jāpiestiprina pie kāta. Viss darbs kopā varēja paņemt divas dienas. «Tā kā tā ir sarežģīta tehnoloģija, prasījās pat pēc valodas, lai to nodotu nākamajām paaudzēm,» K.Brauns nebūtu izbrīnīts, ja atrastu pierādījumus par šīs cilts verbālās komunikācijas iemaņām.
«Aptuveni 800 tūkstošu gadu senā pagātnē mēs redzam pirmās norādes par cilvēkveidīgo būtņu prasmi kontrolēt uguni, tad no 10 000 gadu senas pagātnes ir pierādījumi par keramikas gatavošanu, bet pirms 5000 jau tika darināts metāls. Akmeņu karsēšana ir tilts starp šiem posmiem,» pētnieks dod mājienu, ka evolūcija būtu apgrūtināta bez detalizētas pieredzes nodošanas.
Pielāgošanās liecība
Darbarīki tapuši laikā, kad cilvēce pamazām atkopās pēc barga leduslaikmeta. Šim laika posmam raksturīga pastiprināta pievēršanās kultūrai, ja tā var dēvēt rotaslietu izgatavošanu un sienu apgleznošanu. No šī perioda saglabājušās senākās zināmās gliemežvāku krelles un daudzi alu zīmējumi. Tas liecina, ka cilvēki bija kļuvuši meistarīgāki, izveicīgāki darbā ar smalkām detaļām un bija uzkrājuši zināšanas par dažādu darbarīku izmantojumu. K.Brauns uzsver, ka spēja apstrādāt akmeni mūsu senčiem lieti noderēja, kad viņi pameta Āfriku un pielāgojās dzīvei citā klimatiskajā joslā.
Hārvarda universitātes paleontologs Džons Šea gan nedomā, ka akmens apstrādāšana cilvēkiem deva kādu priekšrocību. Viņaprāt, tie pat bijuši sliktāki, jo pēc karsēšanas kļuva trauslāki un pēc spēcīgiem sitieniem sadrupa. Taču, iespējams, apstrādātajiem akmeņiem bijusi «spalvu spodrināšanas» loma. «Iet mežā ar saišķi tādu bultu, kas varētu sadrupt trieciena ietekmē, ir citāds veids nekā pateikt - es esmu patiešām labs mednieks, man nevajag papildu nodrošinājumu,» zinātnieks žurnālam National Geographic atgādina, ka jau tolaik cilvēkiem piemitusi tieksme izrādīt savas spējas un ieguvumus.