Nesen (20.06.2012.) New York Times rakstīja, ka franči ar subsīdiju un grāmatu cenu regulācijas palīdzību cenšas pasargāt grāmatveikalus no bankrota, ko anglofonajās zemēs veicinājusi elektronisko grāmatu popularitāte. Nav šaubu, ka grāmatveikaliem ir savs šarms, bet ir arī pamats aizdomām, ka e-tirdzniecības un e-grāmatu attīstība lielai daļai grāmatveikalu tomēr būs liktenīga, jo procesi, ko dēvējam par informatīvo revolūciju, nav viegli kontrolējami. Ne tāpēc, ka cilvēks ir bezspēcīgs ekonomisko spēku priekšā, bet tāpēc, ka reti kurš, lai saglabātu, piemēram, grāmatveikalu, būs gatavs atteikties no iespējām un labumiem, ko šī revolūcija piedāvā. Atbilstoši nav arī šaubu, ka digitalizācija un datorizācija arvien vairāk ietekmēs izglītības procesu. Tāpēc projekti, ko Valsts izglītības attīstības aģentūra un Izglītības ministrija uzsākusi elektronisko mācību līdzekļu jomā, ir pašsaprotami, bet izdevēju centieni saglabāt tādus mācību līdzekļus kā «darba burtnīcas» drukātā veidā izskatās diezgan bezcerīgi. Cita lieta, ka pārmaiņām ir tik daudz aspektu un slāņu, ka, esot tajā visā iekšā, tās aptvert nav nemaz iespējams.
Tāpēc, manuprāt, ir kļūdaini koncentrēties uz detaļām. Kurš gan zina, kādiem mācību līdzekļi pietiks ar elektronisku versiju un kādiem nē? Vai patiešām pēc pāris gadiem planšetdatori būs vēl aktuāli? Varbūt nākamā paaudze domu par elektroniskām tāfelēm katrā klasē atcerēsies kā XXI gadsimta sākuma kuriozu?
Un šeit mēs nonākam līdz vistai un olai. Cik var saprast no izglītības ministra R. Ķīļa izteikumu atstāsta (Diena 03.07.2012.), vistas un olas situācija izveidojas tāpēc, ka digitāli mācību līdzekļi ir bezjēdzīgi, ja skolotāji tos neprot izmantot mācību procesā, bet viņi nevar iemācīties tos izmantot, kamēr šo mācību līdzekļu nav.
Neatkarīgi no tā, vai šī situācija atbilst klasiskai versijai par vistas un olas paradoksu, gribēju atgādināt, ka nekāda paradoksa nav. Proti, evolūcijas teorijas skaidrojumā pārmaiņas notiek pakāpeniski, tāpēc nav ne pirmās vistas, ne pirmās olas, bet ir process, kurā no organismiem, kas nedēj olas, izveidojas organismi, kas dēj, un no dzīvnieka, kas līdzinās vistai, bet nav gluži vista, izveidojas kaut kas, ko esam gatavi par tādu saukt.
Analoģiski gribu teikt, ka, manuprāt, ir kļūdaini domāt par digitalizāciju kā vienu kampaņu vai vienu tehnisku risinājumu. Tā ir process, kurā pakāpeniski mainās mūsu priekšstati par grāmatām, tāfeli, nodarbībām, skolēniem, skolotājiem un izglītību kopumā. Svarīgi ir šo procesu uzsākt, uzturēt un vienlaicīgi tam ļauties.