Tetovējums ir zīmējums, kuru veido uz cilvēka ādas, krāsu ievadot ar speciālu ierīci - tetovēšanas mašīnīti. Tetovētājs Jānis Ieviņš: «Tetovējums ir cilvēka pašizpausmes veids, taču ne visiem to vajag taisīt. Pirms došanās pie meistara jāapzinās, ka tetovējums būs kopā ar tevi visu mūžu. Tieši tāpēc viss pamatīgi jāizdomā, lai pēc tam sava rīcība nav jānožēlo.»
Nedrīkst nošaut greizi
Salonā klusi zum tetovējamā mašīnīte. Krēslā pretī Jānim Ieviņam sēž Lauris, jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit. Jānis uz viņa pleca tetovē motociklu. Sāp? Lauris pasmaida: «Procedūra nav tik sāpīga, kā daudzi iedomājas. Sāpīgas ir vietas, kur āda tuvu kaulam vai ir ļoti plāna. Mazāk jutīgas ir rokas, kājas, pleci, mugura.»
Uz labās rokas apakšdelma vīrietim ir «vienīgais tetovējums, kas man dzīvē var noderēt - asins grupa». Lauris stāsta: «Man patīk apziņa, ka tetovējumu man neviens nekad neatņems. Katram ir savi iemesli, kāpēc tetovēties. Svarīgi izdomāt, kādu zīmējumu vēlies. Nedrīkst nošaut greizi.»
Jānis Ieviņš, kuru paziņas raksturoja kā «skarbo tipiņu», būtībā ir sirsnīgs un runīgs puisis. Uz galvas abos sānos viņam noskūti mati, tajās vietās ir tetovējumi, tādi arī uz rokām. Jānis ir iecienīts meistars. Klientiem rindā jāgaida pusotra vai pat divi mēneši. Mākslinieka dotības Jānim esot no bērnības: «Skolā piezīmēju pilnas klades, skolotāji atņēma un vairs neatdeva, jo viņiem pašiem patika tie zīmējumi. Fāterītis manas bildes saglabāja. Tās ir krāsainas, koki ar sīki izzīmētiem zariem un zvirbuļi tajos. Tie ir forši. Sāku mācīties arī oficiāli, bet man lika zīmēt krūzes un kubus, kas man negāja pie sirds.»
Bez kurioziem neiztiek
Pirmo tetovējumu klientam Jānis izveidoja 1995. gadā. «90. gados Latvijā nebija instrumentu, tetovējamo mašīnīti pats uztaisīju no noasinātas ģitāras stīgas. Meistaram svarīgi just, cik dziļi gribi taisīt zīmējumu, cik krāsas paņemt. Man sanāk, bet paskaidrot sīkāk neprotu.» Par Jāņa meistarību liecina skapī aiz stikla durvīm novietotie tetovēšanas konkursos gūtie kausi.
Jānis novērojis, ka tetovējumi kļūst arvien populārāki: «Visādi kuriozi arī bijuši. Reiz pie manis atnāca divas omulīgas družkas, abām pāri septiņdesmit. Bērni un mazbērni esot izauguši, daudz laika vairs neesot palicis. Viņas ceļo, gribot lekt ar izpletni un uztaisīt tetovējumus. Citai kundzei gados gan atteicu. Viņa gribēja uz sejas uztaisīt mikimausu. Gadās arī, atnāk māte ar bērnu, kurš uzstāj - gribu tetovējumu. Mēģinu atrunāt, saku - pēc pieciem gadiem tas zīmējums izskatīsies stulbi. Dažs uzklausa, dažs ne. Netaisu tetovējumus jauniešiem līdz 18 gadu vecumam. Vienīgi tad, ja ierodas salonā ar stingru vēlēšanos un noteikti tēva vai mātes pavadībā.» Kas tetovētājam ir tabu? «Reiz Facebook izlasīju skarbu teicienu, ka «tetovējums būs ar tevi līdz morgam»! Taču tā tas ir, un ar to jārēķinās. Klients atnāk - gribu šito. Es redzu - «šitais» neder. Nē, man vajag! Es nevaru aizliegt, varu tikai ieteikt. Esmu arī ievērojis - ja atnāk pāris un abi vēlas uztetovēt sev mīļotā vārdu, viņi noteikti izšķirsies. Visi tetovētāji to zina, es arī vienmēr brīdinu. Nereti nāk un prasa reiz iegravēto vārdu novākt. To grūti izdarīt, var tikai kaut ko piezīmēt klāt, lai nevar salasīt. Melnu toni var mēģināt aizvākt, dzeltenais gan uz mūžu. Ar lāzeriem mēģina izņemt, bet nereti tetovējumu tikai sačakarē.»
Skorpions uz acs
Vai tetovējumus biežāk taisa vīrieši? Jānis nepiekrīt: «Gan vīrieši, gan sievietes. Sievietes veido mazākus zīmējumus. Faktiski tetovēšana ir kā slimība - cilvēks atnāk, uztaisa vienu mazu zīmējumu, pagrozās pie spoguļa - smuki gan, un deviņdesmit procentu klientu atgriežas - vajag vēl kādu.»
Jānis ievērojis, ka cilvēki bieži grib tetovēt dzīvnieku bildes: «Jūrnieki bija pirmie, kas tetovējumus ieviesa Eiropā. No XVII gs. sākuma līdz pat Otrajam pasaules karam jūrasbraucēji mēdza tetovēt vistas attēlu uz vienas kājas un cūkas attēlu - uz otras, lai pasargātu sevi no noslīkšanas. Animālistiskie tetovējumi attēlo putnus, meža zvērus, kukaiņus, zivis, rāpuļus. Vīriešiem vairāk patīk zirgi, vilki, panteras, lauvas, tīģeri ar atņirgtiem zobiem. Čūskas bieži tetovē. Kāds mākslinieks vēlējās, lai viņam uz acs uztetovē skorpionu. Centos atrunāt, neizdevās. Tas bija viņa pirmais un vienīgais tetovējums.»
Jānis stāsta, ka klienti nereti vēlas tetovēt mīļdzīvniekus, kuri jau ganās citos medību laukos. Sievietes biežāk vēlas iemūžināt kaķus, putnus, puķes.
«Man patīk tetovēt dzīvniekus, taču pēc foto vai pēc zīmējuma konkrētu radību ir grūti taisīt. Katrs dzīvnieks ir personība, un tādu to vajag parādīt. Konkrētam četrkājainim ir sava mīmika, ūsas, acu skatiens. Ja to neuztaisa, ja kaut viena spalviņa ir šķībāka, klients var pateikt - tas nav manējais. Savukārt, ja sieviete, piemēram, vēlas tikai smuku, bet nekonkrētu kaķīti, ir viegli strādāt.»
Un kā ir ar melnajiem kaķiem? Jānis pasmej: «Tas tikai cilvēka galvā, sak`, melns kaķis pārgāja pār ceļu, es tur neiešu. Katrs pats vainīgs pie sūdiem, ko ievārījis, nevis melnais kaķis. Melnie enerģētiski uzlādē.»
Atdzimt Fēniksā
Jāni Ieviņu atklāju, pateicoties manas sirsnīgas paziņas Ievas Jūrmalnieces ieteikumam. Meistars viņai uz pleca tetovēja kaķenītes Mildiņas attēlu. Ieva pastāstīja: «Man dzīvē dažādi gājis. Pirmais tetovējums, ko veicu pirms desmit gadiem, to gan netaisīja Jānis, bija Fēnikss - putns, kas pacēlās gaisā no pelniem. Gribēju, lai ir spēks atdzimt brīdī, kad kaut kas beidzas un kaut kas cits sākas. Apzinājos, ka tetovējums ar mani kopā būs diendienā, un vēlējos, lai tam ir dziļāka doma.
Melnā kaķenīte Mildiņa ir mūsu ģimenes dārgums. Viņa mūsu mājā nokļuva tikai vienu dienu veca. Kaķenītei tagad pieci gadi, un viņa mums ļoti pateicīga par doto iespēju dzīvot. Kad piedzima mans dēliņš, Mildiņa kļuva viņam par īstu aukli. Jānītis naktī modās, un kaķenīte viņu atkal ieaijāja. Man nebija iecerēts tetovēt Mildiņu. Ideja uz muguras lāpstiņas izveidot kaķenītes portretu radās starptautiskajā Melno kaķu dienā. Melnīši parasti tiek atstumti un vainoti visās cilvēka nelaimēs. Tas mani aizķēra. Darbs iznācis gandrīz trīsdimensiāls. Tetovējumā Mildiņai zaļas acis, spīdīga spalva, precīzi atveidota kaķenītes ģīmīša izteiksme un pat katra skaistā ūsiņa, bet apkārt skaists fons. Man ļoti patīk šis Jāņa darbs.»
Ieva uzsver, ka tetovējums nedrīkst būt spontāns lēmums: «Es uz to gāju veselu gadu, un tas bija ļoti labi. Gaidīšanas laikā atsijājas tie, kuri pārdomā. Vēl svarīgi atrast labu meistaru, uzklausīt atsauksmes. Īstam meistaram viņa veidotie tetovējumi ir labākā reklāma. Cilvēki novērtē, saka - vau, man arī vajag! Jāņa darbus esmu redzējusi jau daudzus gadus, man tie ļoti patika, tāpēc gribēju, lai tieši viņš ir mans meistars.»