«Viens no iemesliem, kāpēc es iestudēju, ir ieaudzinātās asociācijas, ka obligātā literatūra ir sarežģīti, neaizsniedzami, riebīgi. Grāmatas sāku lasīt pēc vidusskolas. Mani uztrauc, ka piefiksēju - operēju ar citu viedokļiem,» saka V. Meikšāns. «Lai Raini vai Gēti saprastu, nepieciešams ļoti apdāvināts komentētājs, cilvēks, kurš piedāvā savu interesantu skatījumu, lai vari pieslēgties. Citādi teksts ir tikai burti, kuru jēga jātulko vārdu pa vārdam. Ja tas ir tik sarežģīti, kāpēc man to darīt? Negribu kritizēt savu skolu, bet mums, piemēram, lika ieborēt «to be or not to be», tos nenormāli sarežģītos, neeksistējošos vārdus, taču mums nestāstīja par to jēgu. Iemācīt saprast mākslu - tā man liekas viena no lielākajām problēmām.»
Fausts, līdzīgi kā V. Meikšāna iestudētais Raiņa Zelta zirgs, tāpēc būs par divām tēmām. Vispirms - par cilvēku. «Tādā ziņā man izrāde liekas ļoti reliģiska - par Dievu, velnu, to, ka cilvēks pa vidu. Par mieru un nemieru. Gētes atrisinājums man liekas apstāšanās - padarīt Faustu aklu, izslēgt prātu, lai viņš beidzot sajūt un nomierinās. Antiņa ideja. Brīnišķīga. Vienkāršībā ir spēks, un tieši par to, man liekas, šodien vajag iestudēt.» Otrkārt, izrāde mēģinās būt Fausta komentārs. Brīžam pat lekcijas tipa komentārs, kaut netrūkšot arī klasiskā teksta un dzīvības. «Raiņa gadījumā varbūt pat bija vieglāk, jo, lasot darbu, nejūti līdzi dzīviem cilvēkiem, bet redzi tikai shēmas, kādas tēli veido. Gēte ir citāds. Tik un tā tas ir filozofisks traktāts, kam, līdzīgi kā lekcijas konspektam, nevar pieslēgties emocionāli, ja tajā neieliek kaut ko savu.»