Saprotot, ka latviešiem tuvāko desmit vai pat divdesmit gadu laikā netaps filmas par mūsu pašapzināšanās vienu no būtiskākajiem avotiem - tuvo un tālo vēsturi - , G. Repšei šķitis īstais brīdis uzrunāt latviešu spēcīgākās un krampīgākās rakstnieces, lai izveidotu redzējumu prozas valodā par Latvijas jaunāko laiku vēsturi, sākot ar brīvības cīņām pagājušā gadsimta sākumā. Grāmatas ievadvārdā idejas iniciatore skaidro sieviešu autoru izvēli, norādot, ka, pirmkārt, viņas 99 procentos gadījumu tur vārdu un ir atbildīgas, un, otrkārt, daudz nopietnāks iemesls esot saistīts ar vēstures un sievietes attiecībām joprojām patriarhālajā Latvijā. Par nožēlu, mūsdienās arvien biežāk varot lasīt diskriminējošas un nievājošas pasāžas, šķirojot literārus darbus pēc autora dzimuma, nevis mākslas pazīmēm. Ilze Jansone, Inga Žolude, Andra Neiburga, Kristīne Želve, Nora Ikstena, Ieva Melgalve, Inga Ābele, Dace Rukšāne, Andra Manfelde, Maira Asare un Laima Muktupāvela - rakstnieces, kas, ilgi nedomājot, piekrita piedalīties un radīt savu stāstu par XX gadsimtu.
«Dalot rakstniecēm vēstures periodus, sākotnēji vēlējos, lai jaunākajām tiktu tālākie notikumi, lielāka ņemšanās un iešana dziļākos vēstures pētījumos, bet dažām bija savas prasības, ko ņēmu vērā. Beigās attapos, ka man pašai ir palicis vien kakla laužamais gabals - Baigais gads. Mīļuprāt pieņēmu, jo pati biju tādu avantūru sabrūvējusi un pašai vien tā jāizstrebj,» Dienai stāsta G. Repše.
Ieva Melgalve, kurai tika piešķirts vācu okupācijas periods Otrā pasaules kara laikā, Dienai atzīst, ka nav eksperte vēstures jomā un īpaši par to neinteresējas, tomēr, gatavojot stāstu, saņēmusies un iedziļinājusies konkrētajos vēstures notikumos. «Lasot par šo periodu, aptvēru, ka ļoti daudzi autori ne tik daudz apraksta faktus, cik cenšas interpretēt vēsturi tā, lai, piemēram, latvieši, krievi vai vācieši būtu labie,» savā jauniegūtajā pieredzē dalās rakstniece. «It kā tam mūsdienās būtu kāda nozīme... Bija licies, ka vēsture ir mazliet objektīvāka, tomēr tā nav.» Šajā ziņā I. Melgalve, krājuma stāsta Laimdotas atbrīvošana autore, ir pārliecināta, ka vēsture un literatūra ir tuvas zinātnes. «Literatūra arī ir aptuvena,» viņa saka. Uz jautājumu, vai stāsta veidošana iedvesmojusi strādāt vēsturiskajā žanrā arī turpmāk, rakstniece, ne mirkli nešauboties, atteic: «Ne tuvāko desmit gadu laikā!» Neesot ne vajadzīgās erudīcijas, ne zināšanu, ne pacietības, lai ķertos klāt vēsturiska romāna rakstīšanai.
Krājuma stāsta Saules pulksteņa protokols autore Andra Manfelde, kuras kontā jau ir vēsturisks atmiņu tēlojums Zemnīcas bērni par tuviniekiem Sibīrijā, no personiskā redzespunkta aprakstīja XX gadsimta 70. gadus. «Kad biju stāvoklī, sapratu, ka cilvēku veido arī tas, kas bijis pirms viņa - visa apkārtējā vide, ne tikai viņa vecāki. Diemžēl stāstā man tik gudri un smalki neizdevās - es vienkārši norakstīju tajā savu bērnību.» Rakstniece ir pārliecināta, ka mūsos visos dzīvo XX gadsimts, un ne tikai tāpēc, ka tajā laikā esam dzimuši. «Tas bija tik spēcīgs un savāds laiks, savukārt šodien pasaule ir tik ļoti mainījusies, ka būtu svarīgi ar tādu klātesmi pabūt piedzīvotajā laiktelpā. Manuprāt, tieši tas ir literatūras uzdevums un brīnums,» - tā A. Manfelde.