Vairāku iemeslu dēļ nepiederu tai grupai, kas īgņojas par dažādu šovu, tabloīdu un «vieglā žanra» vispār popularitāti. Pirmkārt, tāpēc, ka nav jau tāda kultūras vērtību kodeksa, kas būtu uzskatāms par obligātu «izglītotam cilvēkam» (p.s. pats šis apzīmējums ir pārāk dažādi tulkojams). Vai, kā teica nelaiķis rakstnieks Dovlatovs, kad viņa draugs sūrojas par atvasi, kurš nelasa Dostojevski - «nu, Puškins arī nebija lasījis Dostojevski». Otrkārt, nav jau arī tā, ka agrāk gan ļaudis baudīja tikai «paliekošas vērtības». Atliek, piemēram, palasīt Bodlēru kā literatūras kritiķi, lai apjēgtu, ka XIX gadsimta Francijā daudzi starp populārākajiem autoriem bija tādi, kurus mūsdienās par vispār pieminamiem neuzskata vai kuri vienkārši godprātīgi nodarbojās ar publikas izklaidēšanu. Īsi sakot, runas par «masu kultūru» vai «garīguma pagrimumu» šo rindu autoru nepārliecina un pat kaitina.
Tomēr ķezas sākas tad, ja «žanru» pārņem it kā citus mērķus uzstādošie autori. To skaitā masu medijos. Autoritatīvā, resursiem bagātā un sazin vēl kāda telekompānija BBC aizvadītajā nedēļā atspoguļoja zemestrīces Nepālā sekas. Vietējā lēdija aizved žurnālistu līdz vietai, kur sagruvusi ēka, nogalinot arī viņas radinieci. «Wow!» iesaucas reportieris, ieraugot gruvešu kaudzi. Nu, cilvēkam vienkārši ierobežots izteiksmes līdzekļu klāsts, tomēr «labākais» vēl priekšā. «Vai jums viņas pietrūkst?» mediju darbinieks apjautājas par bojā gājušo kundzi viņas radiniecei. «Dziļuma» ziņā līdzvērtīgi jautājumam, kādu cits tās pašas BBC žurnālists pirms dažiem mēnešiem uzdeva viesuļvētrā izpostīta ciema iedzīvotājam: «Kā jums klājas?
Kas, sasodīts, notiek? Atbilde uz šo retorisko jautājumu skar problēmu, kas ne-izklaides medijus, iespējams, var ietekmēt smagāk nekā naudas trūkums, tehnoloģiju attīstība utt.
Bieži dzirdēts izteiciens, ka modernā ekonomika ir «zināšanu ekonomika», ka «vara ir tam, kuram ir informācija». Un ir «rūcēji», kuri saka: blēņas! Vara ir tam, kurš ilgāk spēj noturēt patērētāja uzmanību. Mūsdienu ekonomikā galvenā cīņa ir par uzmanības pievēršanu un noturēšanu.
Izklaides industrijā tas piedienas. Toties tas nepiedienas ziņu medijam, kas acīmredzot vadās pēc principa: primāri ir piesaistīt patērētāja uzmanību ar postažu, ar «bildi», savukārt tas, kādas blēņas skan fonā žurnālista izpildījumā, jau vairs nav būtiski. Galvenais ir «virsraksts», «tiešais pieslēgums». «Pieteikums» ir svarīgāks par pašu «tekstu» (rakstītu, vizuālu). «Palieciet kopā ar mums!» - mums ir azotē kaut kas tāds, kas jūs pārsteigs vai, vēl labāk, šokēs. Turklāt mēs jums pastāstīsim «visu svarīgāko» īsi, «topa» formātā, lai mūsu «nopietno mediju» šovs būtu tikpat dinamisks un neapgrūtinošs kā deju šovs. Šodien izdevās piesaistīt uzmanību, lai gan informācijas (?) patērētājam nekas daudz atmiņā nepaliek - ļoti labi! Rīt atkal «piesaistīsim» - ar kaut ko, gan jau izdomāsim.
Tas ir strupceļš. Tāpat mēs nevaram skaļumā un glamūrīgumā pārspļaut segmentu, kuram šīs īpatnības ir, ja tā var teikt, dabiskas, toties sacūkot savu arodu gan varam.