Latvijas izlases treneri pirms spēles veica ievērojamas izmaiņas sastāvā, salīdzinot ar izšķirošās kārtas pirmo cīņu Turcijā. Libero pozīcijā tika pieteiks Austris Štāls, bet iepriekš tajā spēlējušais Ingars Ivanovs laukumā devās uz maiņu brīžos, kad svarīgi bija labi nospēlēt aizsardzībā. Sastāvā atgriezās Armands Celitāns, kura darbībās bija jūtams ilgstošais spēļu prakses trūkums, taču pirmajā līnijā viņš tik un tā deva lielu ieguldījumu. Laukumā jau pamatsastāvā devās cēlājs Deniss Petrovs, kurš pirmo spēli nepabeidza ceļgala savainojuma dēļ, un vēl nedēļas vidū komandā bija šaubas par viņa izredzēm pilnvērtīgi palīdzēt. Pats Deniss pēc spēles gan atzina, ka ceļgals tikai reizumis «iekodis» un kopumā nav traucējis spēlēt.
Latvieši spēli sāka nervozi, taču, varena līdzjutēja atbalsta uz priekšu dzīti, veica izrāvienu un no 1:3 panāca 13:7 pirmajā setā. Lai gan tas tika pabeigts ar pārliecinošu uzvaru (25:19), uz šī viļņa noturēties īsti neizdevās, un otrajā setā Turcijas izlase pamazām ieguva pārsvaru un pēc uzvaras (21:25) tajā ieguva ievērojamu pārsvaru arī svarīgajā trešajā setā (10:17). Treneri izšķīrās par maiņu, potenciālā uzbrukuma līdera Gundara Celitāna vietā sūtot gados jaunāko diagonāles spēlētāju Hermani Egleskalnu. Gundaram spēle īsti nevedās un, lai arī viņš guva visai daudz punktu, bija arī pietiekami daudz brāķa, turklāt ne visai labi klājās servē.
Egleskalns cīņā iesaistījās ar lielu enerģiju, un, zināmā mērā tieši pateicoties viņa pūlēm, izdevās cīņu līdzsvarot. «Paldies trenerim, kurš deva iespēju. Biju laimīgs, ka varēju palīdzēt, bet diemžēl beigās mazliet pietrūka,» pēc spēles sacīja Egleskalns. Vispirms mazliet pietrūka jau praktiski izvilktā trešā seta galotnē, kur, lai arī bija vairākas labas iespējas iegūt pārsvaru, tika atzīts turku pārākums (27:29). Pēc tam komanda saņēmās un itin pārliecinoši uzvarēja nākamajos divos setos (21:16, 15:13) un izcīnīja uzvaru spēlē. Tā kā pirmajā cīņā Turcijā pārāki bija pretinieki, nācās spēlēt zelta setu.
«Zelta setā bija jūtams nogurums, uz kā fona arī pazuda servju uzņemšana. Beigās diemžēl to nenoturējām iepriekšējā līmenī,» Egleskalns pēc zaudētā zelta seta (10:15) atzina, ka atspēlējoties tomēr atstāts pārāk daudz spēka. Turki jau pašā izšķirošā seta sākuma ieguva nelielu pārsvaru, bet tā beigās viņu panākums šķita vien laika jautājums. «Rokas nenolaidām, mēģinājām kaut ko izdarīt. Kādreiz tas izdodas arī šādās situācijās, bet ne šoreiz. Tāds ir volejbols,» atzina Egleskalns. Arī Medenis norādīja, ka zelta setā servju uzņemšana izrādījās izšķirošs faktors: «Labi uzservēja gan viņi, gan mēs. Pat nesapratu, kā viņi vienu no manām pēdējām servēm uzņēma.»
Treneri un spēlētāji bija vienisprātis, ka komanda Jelgavā parādījusi labu sniegumu, taču rezultāts visu iespaidu sabojā. Kopējais noskaņojums bija drūms, treneris Raimonds Vilde nesteidzās meklēt vainīgos, taču atzina, ka zaudējumā ir arī viņa vaina, tāpēc viņš apsverot iespēju neturpināt darbu ar komandu. Kaujinieciskāks bija Medenis, paziņojot, ka jau pēc gada jācīnās jau nākamā Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kur joprojām ir labas izredzes tikt arī uz finālturnīru. Optimismam ir pamats, jo arī pēc gada vai diviem komandas kodols joprojām būs brieduma vecumā, turklāt šajā ciklā gūtie panākumi ļaus pakāpties uz augšu ranga tabulā. Tas nozīmē, ka nākamajā ciklā Latvijas valstsvienībai vajadzētu tikt augstākā izlozes grozā un pretinieki būtu parocīgāki. «Turpināsim strādāt, un domāju, ka mums vēl būs iespēja pacīnīties par finālturnīru,» cerīgi nākotnē raugās Petrovs.