Es nezinu, vai ir pieprasījums, bet nav piedāvājuma. Viņi veido piedāvājumu. Latvijā pēc labējas politikas var būt pieprasījums pietiekami lielā cilvēku grupā, jo pašreizējā brīdī politikā ar izteikti labējām idejām nav faktiski neviena. Bija cerības, ka Zatlers tāds būs, bet diemžēl...
Vai tad Vienotības piedāvājums ir kreiss?
Nē, Vienotības piedāvājums nekādā ziņā nav kreiss. Mēs putrojamies, jo Austrumeiropas valstīs nekad nav bijis izteikta kreisā un labējā sadalījuma. Mums kreiso vispār nav. Putrojamies arī tāpēc, ka pasaulē ir notikusi revolūcija, kas ir saistīta ar ASV un ES valstu ekonomiskajām krīzēm. Tīras idejas kā tādas vairs neeksistē. Ir skaidrs, ka viena kreisa vai labēja ideja, pat viskonsekventāk realizēta, un pat ilgā laikā, kā tas ir bijis Eiropā, neglābj no krīzes. Labējo un kreiso ideju - tirgus spēku brīvas sacensības un valsts iejaukšanās - pareizās proporcijas atrašana ir jauns uzdevums visur.
Vai Einaram Repšem kā vadonim izdosies otrreiz iekāpt tajā pašā upē?
Ir skaidrs, ka Repše no savām zelta zivtiņas iespējām vairākas jau ir izmantojis. Viņš jau vairākas reizes ir kaut ko vēlējies un kaut ko izdarījis. Šī ir pēdējā iespēja viņam kaut ko vēlēties. Un visgrūtākā. Bet mēs nevaram norakstīt to, ka viņam ir harisma.
Vai mēs šajos gados neesam pieradināti pie Dombrovska tipa harismas - mierīgs, prognozējams? Te Repše ir pilnīgs antipods?
Es teiktu, būtu labi, ja tā būtu. Jo tad mēs ietu Somijas, Zviedrijas un Dānijas virzienā. Mēs ietu Ziemeļvalstu ceļu, jo tur nekur nav ārkārtīgi spilgtu politiķu. Ja paskatāmies, Ūlofu Palmi gandrīz kā pēdējo varam nosaukt par spilgtu. Tas būtu labi, ja latvieši būtu pieraduši, ka spilgtu politiķu nav. Bet tas neizslēdz, ka, harismātiskam vadonim parādoties, viņš nedabūs balsis. Jautājums, kā harismu savienot ar labējo politiku, ir ļoti liela problēma.
Katra labējā partija teic, ka tā rūpējas par uzņēmējiem, bet vienmēr rodas kāda cita uzņēmēju grupa, kas atkal rada jaunu partiju, kura par viņiem rūpēsies.
Būtība ir pavisam vienkārša. Mūsu situācijā uzņēmēji, rūpējoties par kādu partiju, vispirms rūpējas par sevi. Uzņēmējiem ir intereses - ostā, lidostā, vienalga, kur. Šīs grupas ir konkurējošas. Tāpēc vienmēr būs kāds, kas būs ar mieru atbalstīt citu politisko spēku.
Vai civilizēts lobija likums varētu mainīt šo tradīciju?
Nekādā veidā. Likums var sakārtot šo lietu, bet likums nevar likvidēt šo vēlmi, jo grupas un intereses pastāv. Lobiju grupas Latvijā daudzmaz jau ir izveidojušās. Jaunais lobiju likums, kas pašreiz top, nedz samazinās šīs grupas, nedz palielinās. Vienmēr būs gan formālā, gan neformālā ietekmēšana.
Sacījāt, ka pasaulē ir notikusi revolūcija. Šodien notiek ideoloģisks strīds - vai tā ir sociālisma vai kapitālisma krīze?
Arī es neesmu neitrāls. Mani uzskati ir vairāk tuvi labējiem uzskatiem. Spilgtās Grieķijas un Spānijas krīzes tiešām ir sociālisma krīzes, jo ilgstošā valdības iztapšana patērētājiem, vienalga, vai tas ir pensionārs vai arodbiedrība, ir novedušas pie tā, ka valstis dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Savukārt, ja paskatāmies, kas notika ASV, kur sākās lielākā krīze, - tur bija kapitālisma krīze. Jo maz uzraudzītais finanšu sektors izveidoja sev spekulatīvo daļu, kas bija lielāks par pašu finanšu sektoru. Un tas arī pārplīsa. Tāpēc jāmainās gan vieniem, gan otriem. Bet nekas jau nav mainījies - burbuļi veidojas no jauna. Ja paskatāmies uz naftas cenām, kur nafta uz papīra ir pārdota simtiem reižu lielākā apjomā, nekā tā dabā eksistē, tas uzpūš burbuli. Jo parādās mākslīgais deficīts, kas ir tikai uz papīra. OPEC valstis izlaiž naftu apjomos, kuru pietiek, lai naftas cena būtu 80 dolāru robežās.
Vai mūsu ārpolitika ir izsvērta?
Mūsu ārpolitika pašreizējā brīdī ir laba tāpēc, ka tās nav. Būsim reālistiski - mums ārpolitika ir tikai ar kaimiņiem, un visa pārējā ir tikai Eiropas Savienības ietvaros. Sīrijā mums nav savas politikas - un droši vien to arī nevajag. Tas, kam vajadzētu pievērsties vairāk, varbūt pat atmest kādu pieklājības normu, ir tiešāka saruna ar Lietuvu.