«Autobuss tā dīvaini līgojās, līgojās arī daudzstāvu mājas pie stacijas, un cilvēki skrēja ārā no spēļu zāles un veikaliem,» Rasma dienasgrāmatā fiksējusi zemestrīces brīdī pieredzēto un pārdomāto. Pirmā doma viņai bijusi par to, ka bērnudārzs ir ļoti droša vieta, ar lielu pagalmu un vienstāva celtnēm, un par japāņu auklītēm, kas labi zina, kas zemestrīču gadījumos ir jādara. «Arī bērniņi ir mācīti slēpties zem galdiem un likt galvā aizsargcepuri, kas parasti stāv kā spilvens uz krēsla. (..) Pēc pāris minūtēm apkārtējās celtnes pārstāj līgoties, un autobuss dodas ceļā,» atceras Rasma.
Rasma telefonsarunā skaidro, ka Japānas iedzīvotāji, tajā skaitā viņas vīrs, zemestrīcēm ir gatavi vienmēr, tāpēc arī viņiem mājās ir minerālūdens un dažādu pirmās nepieciešamības preču krājumi. Visi ir gatavi, ka var būt elektrības padeves pārrāvumi uz pāris dienām vai pat nedēļām. Šoreiz gan Saitamas prefektūrā, kur dzīvo latviete, elektrība atslēgta tikai vienreiz uz trim stundām, un joprojām saglabājusies gan gāzes, gan ūdens padeve, kas citviet arī bijusi pārtraukta.
Viņa izjūt to, ka, lai elektrību neatslēgtu pavisam, to taupa. Gan mājsaimniecības, gan uzņēmumi - veikalos ir pustumšs, dažāda veida saldētās preces liek vienuviet. Joprojām esot nelielas problēmas ar pārtikas piegādi, taču uzreiz pēc katastrofas veikali izskatījušies kā padomju laikos - pustukši plaukti, nepietiek svaiga piena, maizes un olu.
«Japānā zemestrīces ir bieži, arī taifūni, vulkānu izvirdumi, tāpēc iedzīvotāji vajadzības gadījumā ir gatavi doties uz tā saucamajiem palīdzības centriem.» Rasma uzskata, ka vēl nav radusies nepieciešamība pamest mājas, bet, ja vajadzētu, sākotnēji pārceltos pie vīra vecākiem Osakā. Tās ģimenes, kurās abi precētie ir ārzemnieki, biežāk aizbraucot no Japānas. Ģimenes, kurās iebraucēja ir tikai sieva, dzīvesvietu mainīt tik elastīgi nespēj.