Ziedošie putekļi
Izstādē Teritorijas apskatāmas trīs Daniela Mekša fotogrāfiju sērijas. Viena no tām ir Zemūdens koki (2012-2014), kas tapusi kā ISSP Skolas izlaiduma darbs par to, kā uzaugšana Kauguros Jūrmalā ir ietekmējusi viņu, viņa draugus un vienaudžus. «Te mani ir noķērusi mīlestība un policija, es ēdu semočkas un ņurkoju, kačāju attieksmi un bicepsus, iepazinu draudzību un paģiras, es esmu daļa no šejienes,» fotogrāfiju sēriju pavada viņa balss ieraksts.
ISSP Skolā Daniels Mekšs mācījies divus gadus - kamēr bijis vidusskolas 12. klasē un vēl vienu gadu pēc tam. «Mūs, jaunos latviešu fotogrāfus, tā spēj nodrošināt ar pirmšķirīgu izglītību (līdzvērtīgu un pat labāku nekā daudzās ārzemju augstskolu fotogrāfijas bakalaura programmās) un pavērt ceļu tālākai darbībai mākslas fotogrāfijas lauciņā,» uzsver Daniels Mekšs, kurš patlaban mācās Ņujorkas Universitātes Gallatin individualizēto studiju skolā ASV.
«Visi darbi lielā mērā radušies no tā, runā par to, kas man to veidošanas laikā bijis svarīgs, par ko esmu domājis: pusaudža dzīve viduvējības pieslacinātā guļampilsētā, Dieva esamība/neesamība, kļūšana par pieaugušu cilvēku, kā dzīvot labi, cik brīvi mēs patiesībā esam savos ikdienas lēmumos un tā tālāk,» stāsta Daniels Mekšs, kura otrā, izstādē Teritorijas eksponētā fotogrāfiju sērija Gaiss pēc vētras (2015) ir radusies pirms gada kopmītnēs Ņujorkā.
Savukārt trešais darbs Ziedošie putekļi (2016) apvieno pēdējā pusotra gada laikā Latvijā, ASV un Itālijā uzņemtas fotogrāfijas ar garīgu meklējumu iedvesmotu tekstu, veidojot audiovizuālu meditāciju par laiku, tiekšanos, vilšanos un turpināšanu. «Gan Gaiss pēc vētras, gan Ziedošo putekļu tematika ļoti lielā mērā ietekmējusies un rezultējusies no klasēm, kuras tajā laikā ņēmu - Apzinātība un misticisms un Mišels Fuko. Diskurss, vara un rūpes par sevi,» viņš atklāj.
Viņpus Rīgas modēm
Šajā izstādē redzami Katrīna Ķepules darbi no fotogrāfiju sērijas Sēdi kluss. «Tā veidojās un, iespējams, joprojām turpinās izkliedētā laika nogrieznī, bet safokusējās un ieguva nosaukumu ISSP Skolas laikā (2012-2014),» stāsta fotogrāfe un piebilst, ka tas ir intuitīvi un reizē konsekventi vākts materiāls. «Sērijas formu tas ieguva, mēģinot apjaust, uz kuru pusi vairāk organiski vēršas kameras objektīvs, un cenšoties saprast - kāpēc.»
Katrīna Ķepule atzīst, ka fotogrāfija ir daļa no pasaules pieņemšanas procesa un komforta meklējumiem. «Man piemīt ieradums kameru nēsāt vienmēr līdzi un nospiest slēdzi, kad sajūtu iekšējo pasauli sabalsojamies ar apkārtējās vides ainu. Tas, protams, ir ļoti abstrakti, bet kopumā varētu teikt, ka sērija ir par lēnāka laika, radošas izdomas un patiesu vaibstu meklējumiem rituālos un pasaulītēs ārpus centra jeb viņpus Rīgas modēm,» akcentē fotogrāfe.
«Starppilsētu autobusā sēžos kā laika mašīnā un vēroju, kā laikmetīgās Eiropas elementi un ieražas tiek oriģināli izmantoti, pārklājas, strīdas vai sadzīvo ar padomju/atmodas laika zīmēm interjeros, sejās un citur,» uzsver Katrīna Ķepule, kuru fotografēšana valdzinājusi jau kopš bērnības. «Deviņu gadu vecumā radi no Austrālijas man iedāvāja pašai savu - vienreiz lietojamu kameru,» sarunā ar fotogrāfu Arni Balču atcerējās māksliniece, kuras darbi iekļauti šī gada žurnāla FK izdevumā Latvijas fotogrāfija 2016.
Katrīna Ķepule ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā un strādājusi par fotoreportieri Latvijas Republikas Saeimas kancelejā. Pērn viņa ieguvusi Roberto Viljagrasa stipendiju un pašlaik mācās Starptautiskajā fotogrāfijas un kino centrā Madridē Spānijā. «Es tās neizjūtu kā kaut ko revolucionāri citādu,» par savām studijām stāsta Katrīna Ķepule, kura toties saskārusies ar atšķirīgu attieksmi pret dzīvi. «Tas ir vieglums, rotaļīgums, pārliecība, ar kādu cilvēki dara lietas.»