gada novembrī Londonā sarīkos izstādi deviņām ģēnija bildēm no piecpadsmit, kas saglabājušās, nosaucot šo pasākumu par «Anglijas mākslas dzīves desmitgades galveno notikumu» un «gada svarīgāko izstādi». Tā apgalvo laikrakstu ziņu virsraksti, tā saka Londonas Nacionālās galerijas izstādes Leonardo da Vinči - Milānas galma mākslinieks kurators Lūks Saisons: «Šis ir bezprecedenta gadījums - tieši šādu izstādi tuvākajos 20-30 gados neizdosies sarīkot nevienam pasaules muzejam, tā ka mums nu ir vienreizēja iespēja kopīgi pacensties saprast Leonardo mākslas ģēniju viņa darbu oriģinālos.»
Teju desmitgades garumā
Kurators nemānās - izstādes gatavošanas sākuma datums ir 2003. gada janvāris, turklāt piecus gadus ilga projekta juridisko jautājumu saskaņošana starp visām iesaistītajām valstīm un muzejiem - Parīzes Luvru, Vatikāna Pinakotēku (gleznu krātuvi), Pēterburgas Ermitāžu, Florences Ufici galeriju, Budapeštas Nacionālo muzeju, vairākām privātkolekcijām un Anglijas muzejiem, kā arī Viņas Majestātes britu karalienes Elizabetes II personīgo kolekciju arīdzan. Anglijas valdība galvojusi kriminālu incidentu vai neparedzētu force majeure gadījumā ar diviem miljardiem dolāru, savukārt visas izstādes apdrošināšanas summa sasniegusi jaunu pasaules rekordu - 2,5 miljardus. Arī Nacionālā galerija pastiprinājusi drošības pasākumus - ekspozīciju seansos, kas ilgs pusstundu, vienlaikus varēs aplūkot 180 cilvēku (parasti NG zālēs uz šādu laiku ielaiž 230), katru Leonardo un viņa sekotāju gleznu un grafikas no skatītājiem šķirs sprādzienizturīgs stikls. Kristāldzidrais stikls gan netraucēšot ieraudzīt Leonardo kārtējo izgudrojumu - leģendāro sfumato paņēmienu - migliņu, kas gleznā attēloto būtni šķir no skatītāja (jā, jā, to ar gleznotāja otu uzburto gaismas plīvurīti, caur kuru uz mums raugās Luvras Leonardo Džokonda jeb Mona Liza). Atklāta biļešu iepriekšpārdošana NG mājaslapā, izstāde aplūkojama seansos, bet līdz decembra vidum ieejas kartes (Ls 14) jau izpārdotas, kaut Nacionālā galerija sola, ka arī «dzīvās rindas» entuziastiem kasēs ik dienas tikšot pārdots 500 biļešu.
Kur satiekas dāmas
Aizvakar, 9. novembrī, TV kanāls Sky Arts1 demonstrēja izstādes atklāšanas ceremoniju, kuras aktuālais sižets ir nacionālas nozīmes fakts - Londonas Nacionālā galerija pabeigusi savas kolekcijas lepnuma - slavenās Leonardo gleznas Madonna klintīs (1508) - restaurāciju, tādēļ uz Londonas varianta «raudzībām» no Parīzes brauca šīs gleznas dublikāts, arī ar paša Leonardo rokām radītais (1483). Nu, un kur satiekas tādas dāmas, tur noteikti jābūt arī Dāmai ar sermuliņu (ap 1489, no Krakovas Nacionālās galerijas), Daiļajai veronietei (ap 1493, no Luvras), Madonnai Litai no Ermitāžas (1491-1495), kā arī Muzikantam (1486, no Milānas Pinacoteca Ambrosiana) ar Svēto Hieronīmu (1488-1490, nepabeigts darbs, Vatikāna īpašums). Vēl divas Leonardo gleznas izstādē ir īpašas viešņas - no privātas kolekcijas nākušais Kristus, pasaules glābējs (Christi Salvator Mundi, 1499) un Madonna ar bērnu, kuru 1499. gadā aizsācis gleznot da Vinči, bet XVI gadsimtā pabeidzis kāds viņa sekotājs (arī no privātkolekcijas). Īpašs eksponāts ir arī pēc Monas Lizas otra populārākā, taču kultūras zīmju vēsturē daudz svarīgākā Leonardo darba Svētais vakarēdiens (tā visupirms ir uzskatāmākā ilustrācija renesanses ģēniju ģeometriskajam jaunievedumam glezniecībā - tiešajai perspektīvai) kopija, ko gleznojis Leonardo skolnieks Džanpetrīno. Kopija mērogā viens pret vienu. (Jāpiebilst, ka presē jau atkal pamanījušies izteikties «īstenie leonardisti», kuri divas Londonas ekspozīcijas gleznas uzskata par Leonardo skolnieku rokām, konkrēti - Leonardo mīļākā audzēkņa Džovanni Boltrafio, gleznotas - runa ir par Milānas Muzikantu un Pēterburgas Madonna Litta).
Vindzoru nama īpašums
Nu, un, protams, Londonas mākslas muzeju un karalienes Elizabetes II privātkolekcijas dāsnā Leonardo gravīru, ogles, tušas, krīta, zīmuļa zīmējumu ekspozīcija, - Vindzoru namam pieder bagātākais da Vinči grafisko studiju krājums pasaulē (šoreiz plašai publikas apskatei izstādīti ap 100 darbu).
Vērts zināt, ka Leonardo da Vinči kā Milānas Sforcu galma gleznotājs - kā īpaši uzsvērts izstādes nosaukumā - nenorāda uz lišķīgām šī mākslinieka attiecībām ar varu, kaut gan, protams, fakts, ka Ludoviko Sforcas favorītei nejauši «gadījās» kļūt arī par hedoniskā mākslu ģēnija mīļāko, padara Leonardo vairākkārtējo uzturēšanos Milānas galmā visai pikantu (versija, ka Dāma ar sermuliņu ir Sforcas un Leonardo aplidotās Čečīlijas Galerāni portrets).
Taču patiesībā Milānā Leonardo lielāko daļu sava laika bija aizņemts ne tik daudz ar gleznošanu (kaut arī t. s. otrais Milānas periods jeb 1506.-1512. gads māksliniekam ir ļoti auglīgs kā meistaram, skolotājam - iespējams, talantīgākie audzēkņi viņa vietā strādāja arī pie gleznām), jo Milānas valdniekam bija nepieciešams Leonardo - inženieris! Būdams spējīgs būvnieks, cilvēces ģēnijs izstrādāja Milānas fortifikācijas jeb aizsargsistēmas plānus. Paradokss ir tāds, ka pirmajā Milānas vizītē Leonardo «kalpoja» Sforcām, bet otrajā vairākus gadus ilgušajā vizītē nepavisam nebija patriots - uz Milānu da Vinči par ļoti labu honorāru izsauca Francijas karalis Ludviķis XII, kurš bija okupējis tolaik vēl neeksistējošās valsts Itālijas ziemeļus, un Milānā bija viņa stratēģiskais atbalsta punkts. Milānas cietokšņus franču karalim būvēja itāļu renesanses galvenā figūra. Jo Leonardo da Vinči ģēnijs piederēja pasaulei, par tādiem sīkumiem kā diplomātija, reputācija un itāļa nacionālās jūtas viņš nesatraucās.