Par godu Zentas Mauriņas 115. dzimšanas dienai Latvijas Universitātes Mazajā aulā plkst. 11 notiks starptautiski pazīstamās esejistes mantojumam veltīti lasījumi Nācijas un patības pašapziņa mūsdienu pasaules izaicinājumos. Zentas Mauriņas versija. Lasījumi notiks, pateicoties Latvijas Universitātes, LU Humanitāro zinātņu fakultātes, LU Filozofijas un socioloģijas institūta, valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte un Grobiņas novada atbalstam.
Zentas Mauriņas garīgā mantojuma kontekstā par latviešu tautas pašapziņu mūsdienu Eiropā un pasaulē un Mauriņas ideju aktualitāti mūsdienu Latvijā reflektēs Ausma Cimdiņa, Maija Kūle, Skaidrīte Lasmane, Dagmāra Beitnere, Maija Rolova, Andris Marija Jerumanis (Latvija - Šveice), Edgars Mucenieks, Austris Grasis un Silvestrs Gaižūns (Lietuva). Lasījumu ievadvārdus sacīs LU rektors Mārcis Auziņš. Pirms lasījumiem Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā plkst. 10 - aizlūgums Z. Mauriņas un K. Raudives piemiņai.
«Es varētu paziņot, ka mani tur un tur publiski skalpēs, arī tad nesaskrietu ne puse tik daudz cilvēku kā uz Mauriņas lekcijām,» savā laikā asprātīgi Mauriņas popularitāti raksturojis teātra kritiķis Kārlis Strauts. «Cilvēku drūzmēšanās, aplausi, sajūsma saņem un pavada Mauriņu ikvasaras lekciju turnejā Vācijā un Šveicē,» atmiņās raksta Pēteris Ērmanis (Jaunā Gaita. 26.03.1960.). Savās nebeidzamajās kultūras slāpēs Mauriņa dalījās arī Latvijā Latvijas Skolotāju institūtā un 30. gados būdama viena no Mūrmuižas Tautas universitātes garīgajām līderēm. Līdzās pielūgsmei Zenta Mauriņa ir izpelnījusies arī apzīmējumus kā «vidusskolnieču un mājsaimnieču filozofe» un «eksaltēta mistiķe». «Zenta Mauriņa netraucē dziļumam,» kādā no iepriekšējām konferencēm rakstnieci, esejisti un filozofijas zinātņu doktori aizstāvējusi filozofe Skaidrīte Lasmane.
«30. gados mani Latvijā visvisādi ķengāja un zākāja par «internacionālismu», mani apkaroja visneķītrākajiem līdzekļiem. Agresīvais nacionālisms, sentimentāla jūsmošana, stulba pašapziņa man vienmēr bijušas pretīgas, kopš laika gala esmu cīnījusies par brīvu tautu brīvo mijiedarību,» laikabiedru skepsi savā pašportretā Manas sirds saknes Latvijā (Izd. Grāmatu draugs, 1965) atklāj pati Z. Mauriņa. Dzimusi cienīta apriņķa ārsta ģimenē, senas zemgaļu cilts pēcnācēja, Mauriņa visu mūžu veltīja savai garīgajai izaugsmei - prata septiņas valodas un necieta ne mazākās tumsonības izpausmes. Jaunībā Zenta neieredzēja vecomammu, kura mudināja skoloties rokdarbos, jo ko tad citu tāda slima meitene varētu darīt...
2010. gada septembrī Rīgā, Gregora ielā mājas remonta laikā tika atrasta zemē ierakta kārba ar vairāk nekā tūkstoti dažāda veida rokrakstu. Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena uzsver, ka unikālā atraduma īpašā vērtība ir tā, ka to pārsvarā veido vēstules Zentai Mauriņai, piemēram, Jaunsudrabiņa, Brigaderes, Skalbes, Stērstes u. c., kas ļauj viņu ieraudzīt no citas puses. Šobrīd restauratori ir veikuši arhīva attīrīšanu un mikrobioloģisko izpēti. «Mēs visi ļoti ceram un gaidām, kad sekos rokrakstu un citu materiālu saturiskais izvērtējums, kas noteiks materiāla konservāciju un restaurāciju, ņemot vērā tā nozīmību,» aicina restauratore Dace Dubrovska.
Jācer, ka mūsu ezotēriski uztracinātajai sabiedrībai vērtīgi šķitīs ne vien Z. Mauriņas dzīvesbiedra Konstantīna Raudives aizsauļu balss ieraksti, bet arī Zentas Mauriņas garīgais mantojums.