Patīk ķimerēties
Dzīvojamā darbnīcā savijusies sadzīves bohēma ar lauku vienkāršību un buržuā smalkumu. Pag, pag, kaut ko no visa šī jau esmu redzējusi! Ak, jā, pirms gada galerijā Istaba notikušajā Lindas un Jura pirmajā kopizstādē Dzīve pie galda. Mākslinieces gleznām toreiz bija pieskaņoti viņas vīra darinātie krēsli un galds. Tagad darbnīcas centrā tas pats galds un arī pazīstamie krēsli. Konkrētajam mērķim rūpīgi piemeklētie Latvijas koku stumbri un zari kalpo kā materiāls katra iecerētā krēsla atsevišķajiem elementiem jeb, kā Juris saka, protēzēm sabojāto detaļu vietā. Krēsliem un galdam Juris piešķīris klasisku savdabību. Savukārt Lindas darbi ir ļoti gleznieciski un krāsaini. Šī tendence atspoguļojas arī uz garā galda saliktajos priekšmetos. Tur ir māla figūra Piparu sieva un koktēlnieka Kārļa Lūša krāsainais vīriņš. Virs galda divos vienkāršos lukturos deg sveces, bet pie griestu brusām piekarināta kristāla lustra. Linda to iegādājās kādā antikvariātā: «Kristālu tai bija ne par daudz, ne par maz. Droši vien iegleznošu lustru kādā savā darbā.»
Juris Jakšpēteris pēc izglītības ir slāvu filologs. Kad krievu valodas pasniedzējs skolās vairs nebija vajadzīgs, viņš pievērsies interjera dizaina mākslai: «Man patīk vecas lietas. Ko citi izmet šmucenē, to es stiepju mājās un restaurēju, un tās lietas kalpos vēl simt gadu. Es labprāt ar to visu ķimerējos.» Linda piebilst, ka Jurim ir ķēriens uz vecām lietām, un norāda uz baltu metāla mežģīnēm vītu bērnu gultiņu. To Juris ap Jāņiem atrada izmestu pie miskastēm, uznesa augšā, metālmākslinieki izvirpoja trūkstošās rozītes, Juris atjaunoja pārējās detaļas, un tagad tas brīnums izskatās kā jauns.
Linda saka: «Esam par veco lietu saglabāšanu, bet tas nav pacelts kulta līmenī.» Labi, ka visbiežāk mums visiem naudas ir par maz. Tad darbojas radošā izdoma, un no nekā var uztaisīt brīnumskaistas un vajadzīgas lietas.
Toties smalkais koka dīvāniņš noskatīts kādā indiešu veikaliņā. «Sadomājos kā sieviete par iekārotām kurpēm, visu nakti negulēju, nākamajā rītā nopirku,» tā Linda.
Kā cepeškrāsnī
Kā vienīgo trūkumu Juris un Linda min apkures problēmas - ziemā (!) mājoklī ir ļoti karsts. Tāpēc ielikti jauni radiatori, kuros siltuma plūsmu var regulēt. Tā ir padomju laika māju īpatnība, ka karstais ūdens silda no augšējā stāva. Savukārt vasarā pa lielajiem logiem darbnīcu karsē vakara saule. Vienīgais, kas to visu pacieš ar patiku, ir Ziemassvētku kaktuss, kuru Juris mantojis no vecmāmiņas. Tas pašlaik zied kā aptracis. Un otrreiz ziedēs arī Lieldienās. Lekni zaļo arī Uno Daņiļevska koptie telpaugi.
Virs darbnīcas daļas izveidots plašs balkons. Tur iekārtota guļamistaba. Pie griestiem izlokās apkures caurules un milzīgi krāni. Ļoti iederīgi šajā neparastajā mājoklī. Izskatās kā fantastiskas filmas dekorācija. Grīda no simtgadīgiem koka dēļiem. Pie vienas sienas ērti iekārtojusies no kāda itāļa pirkta gaiša koka bufete. Linda ar šausmām atceras, kā mēbele divas garas stundas tika stutēta augšā. Pie sienas greznā nejauši iegūtā ģipša rāmī mirdz senlaicīgs spogulis. To Juris par pieciem latiem nopirka no kāda šosejas malā stāvoša vīriņa. Blakus spogulim līdz griestiem sakrauta koferu kolekcija - cits par citu mazāki. Linda apgalvo, ka koferi ir ļoti ērti - šalles, cimdi, ziemas zābaki, cepures, Jura instrumenti. Maza zīmīte pie katra informē par kofera saturu.
Gan Juris, gan Linda teic, ka viss pašlaik ir tapšanas stadijā. Lai lietas ātrāk virzītos uz priekšu, vajadzīgs laiks un nauda. Ar tiem ir tā, kā ir. Taču šādi darbi arī nemīl steigu.