Gan jaunajai sievai, gan vīram šīs ir otrās laulības, katram pa diviem bērniem padsmitniekiem un divdesmitgadniekiem. Abi ķiķināja, ka ar to precēšanos laikam ir galīgi «saspiedušies», neslēpa arī, ka par šo soli daļēji izšķīrušies, jo drīzumā kopā grib braukt labākas dzīves meklējumos uz ārzemēm - ģimenes oficiālums atvieglotu formalitātes. Pati sarakstīšanās ceremonija notika pavisam šaurā ģimenes lokā un zagsā, kurā tapušās kopbildes zem interjera palmas (jo ārā lija lietus) izskatās drīzāk mīļi uzjautrinošas nekā svinīgas. Taču man tas viss likās aizkustinoši patiesi - divi cilvēki, kuri savā dzīvē jau ļoti labi ir sapratuši, ka laulības nebūt nenovelk robežšķirtni «un turpmāk viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam», tomēr ir izvēlējušies savas attiecības apgredzenot. Vārdu sakot - zina, kā tas garšo arī tad, ja «kaut kas piedeg», taču atrod sevī drosmi un paļāvību ēst atkal.
Kāzas un mīlestības ierakstīšana dokumentos neko daudz nemaina, jo, ja attiecības ir nopietnas, tās notiek un mēs tās cenšamies kopt arī bez kopīga uzvārda pieņemšanas. Kopdzīvi bez precēšanās pieņemu par tikpat pašsaprotamu kā laulības - katram sava izvēle, un prieks vai mokas iespējamas kā vienā, tā otrā variantā. Tomēr laikam esmu mazliet vecmodīga, jo kāzas man šķiet skaists žests, kā savam partnerim pateikt - gribu tevi savā dzīvē «uz pavisam». Kamēr neesi precējies, ir sajūta - ja nu kas, durvis, pa kurām aiziet lepni paceltu galvu, kaut kur dibenplānā vienmēr ir atvērtas. Ja tas otrs ir tavs vīrs/sieva, tās durvis joprojām tur būs, tikai to, vai kašķu brīžos uz tām skatīties, tu apsvērsi piecreiz (protams, šeit es nerunāju par situācijām, kad palikt nevar, piemēram, vardarbības dēļ). Varbūt tieši tā dzimst tās stiprās un skaistās ģimenes un dzimtas, kuras rāda arī dziedāšanas šovos.
Man arī liekas, ka ir labi savas attiecības palaikam pasvinēt. Ikdienā to reti kurš māk un dara, un es īsti neticu, ka ir pāri, kuri spēj dzīvot bez emocionāliem kritumiem un kāpumiem un ar rozēm un šampanieti ik nedēļu. Taču kāzas un turpmāk kāzu jubilejas ir iespēja šādus svētkus sev radīt. Un arī atskatīties uz to, kāpēc esam kopā un kā mums klājies.