Grūti ierobežotā teksta apjomā pateikt, ko latviešu kino nozīmēja režisors Gunārs Piesis. Kaut sacīt varētu un vajadzētu daudz, aiz cieņas pret nu jau aizgājušu laikmetu un «nogrimušu Atlantīdu».
17 miljonu skatītājs
Piesis piederēja pie tā dēvētā Rīgas Kinostudijas padomju laika «zelta laikmeta», kad studija strādāja kā milzu mašinērija, ik gadu klajā laižot virkni nozīmīgu spēlfilmu. Piesis ir vairāku autors: Kārkli pelēkie zied (1961, debija pilnmetrāžas spēles kino), Nāves ēnā (1971), Pūt, vējiņi! (1973), Sprīdītis (1985), Maija un Paija (1990), kā arī režisors 10 dokumentālajām filmām, tajā skaitā kinohronikām. Nacionālās literatūras klasikas (Rainis, Blaumanis), mītiskā un pasaku motīvu iedzīvinātājs kinematogrāfā. Strādājis ar sava laika lielajiem vārdiem - operatoru Mārtiņu Kleinu, Imantu Ziedoni, dramaturgu, scenāristu Gunāru Priedi, komponistiem Marģeri Zariņu un Imantu Kalniņu un gandrīz visiem sava laika spožākajiem teātra un kino aktieriem, no kuriem Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Ģirts Jakovļevs, Vija Artmane, Astrīda Kairiša ir tikai aisberga redzamākā daļa. Viņa filmas izrādītas un balvas saņēmušas kinofestivālos Padomju Savienībā, Gifoni (Itālija), Buenosairesā (Argentīna), Sansebastjanā (Spānija). Jāatgādina, ka filmu auditorija bija mērāma vissavienības mērogā, un slavenākās no filmām noskatījās ap 17 miljoniem (!) skatītāju, par filmām trakoja un jūsmoja kritiķu un auditoriju veselas paaudzes.
Intīms dokumentu kopums
Pavisam negaidīti nesen atklāta daļa no viņa personiskā arhīva, kuru savā iegādātajā lauku īpašumā - bijušajā Pieša mājā - atradusi Evija Morse-Buch ar kungu. Lielākā daļa mantojuma nonākusi Rīgas Kino muzeja krājumā, kurā jau līdz šim atradās mantojuma «oficiālā» un «akceptētā» daļa, kas pārņemta no Rīgas Kinostudijas laikiem: slavenāko filmu - Pūt, vējiņi!, Nāves ēnā u. c. scenāriji, montāžas lapas, foto no uzņemšanas, preses izgriezumi, māksliniecisko padomju sēžu protokoli, aktieru provju piezīmes, foto, profili un citi nenoliedzami vērtīgi materiāli kino zinātniskās un vēsturiskās drēbes pētīšanai.
Taču atrastais ir kas pavisam cits. Pavisam vairāk nekā 300 vienību vērtīgu laika liecību un personisku dokumentu - 60.-80. gadu fotogrāfijas, kurās redzams pats režisors, viņa ģimene un laikabiedri, foto no filmu uzņemšanas laukumiem, viņa dienasgrāmatas un piezīmes, kurās režisors skrupulozi intelektualizē par laikmeta sociālajām un mākslas kolīzijām, kinematogrāfa vispārīgiem jautājumiem, kolēģiem, draugiem, laikabiedriem. Studiju laika Maskavas kinoinstitūtā (VGIK) pieraksti, viņa slaveno filmu scenāriji ar piezīmēm, filmu plakāti, afišas Pieša vadītajiem kinolektorijiem. Vēstules, uzmetumi un darba grafiki no filmēšanas laukumiem, kritiski raksti par kino, pētnieciskā darba materiāli un daudz kā cita.
Tas viss veido ārkārtīgi personisku, intīmu dokumentu kopumu, kas ļauj ielūkoties līdz šim nezināmos režisora darba un dzīves apcirkņos.
Panākt maksimālu atdevi
Par Piesi izdotajā biogrāfiskajā monogrāfijā (Dzidra Sondore, 2003) trīs precīzos vārdos, gan ne bez skandāla piegaršas, sacīts: talantīgs, interesants, kašķīgs. Liels režisors ar lielu ego. Nekas neparasts, jo kinorežisora profesijas specifika, it sevišķi strādājot tādā milzu mašinērijā, kāda ir jebkura liela kinoproducēšanas sistēma un kāda savā laikā bija Rīgas Kinostudija, pieprasa zināmu devu autokrātiskas vadības manieres, vizionāru redzējumu, milzu erudīciju, nešaubīšanos un neatkāpšanos no savu lēmumu pareizības, mākslinieciskajām iecerēm, filmas veidošanā mazāk svarīgu personu viedokļu ignorēšana, dzelžaina neatlaidība, spīts, sarakstu varētu vēl gari turpināt. Darba īpatnība, varētu sacīt. Visi viņa laikabiedri liecinājuši, ka šo īpašību Piesim netrūcis - milzu darbs, prasīgums pret sevi un citiem, īpaši filmas tehnisko un māksliniecisko personālu, pat despotisms apvienojumā ar spožu intelektu, argumentētu mākslas darba vīziju, kuru galarezultāts - izcilas filmas - pat «cietušo» acīs attaisnojis radošā darba procesā pielietotos līdzekļus.
Savā 1981.-1984. gada dienasgrāmatā Piesis raksta:
«Kas režisora darbā bija visgrūtākais? Panākt ticību uzņemamajam darbam un maksimālu atdevi no visiem - tēlotājiem, tehniskā personāla, administrācijas (..) Grūti pateikt, kad sākas kino grupas uzticība tev, tavai filmas iecerei.» Taču Piesis to prata, ar šādām metodēm realizējot spožus, pārlaicīgus darbus absurda propagandas un cenzūras smacētajā sistēmā, kuras darboņi un kritiķi bija iznīcinoši gan pret viņa Maskavas kinoinstitūta beigšanas darbu, gan pirmo spēlfilmu, gan vienīgo Raiņa ekranizāciju latviešu kino - Pūt, vējiņi!.
Viņa pārspriedumi par kino kā mākslas un (nodevas laikmetam) sociālās izglītošanas instrumentu aktuāli arī šodien: «Svarīgi, cik nozīmīgus mērķus mēs sev uzstādām (..). Katrs mākslinieks gaida atzinību, taču ne katrs darbs to ir pelnījis. (..) Ir nozīmīgāki, kultūras vēsturē stabili savu vietu ieņemoši mākslas darbi, un ir arī vienīgi kārtējā filma, filma kā peļņas avots grupai, tās veidotājiem.»
Personiskā drāma
Pieša mūžu aptumšoja smaga traģēdija - homoseksualitāte politiskā režīmā, kur par «neatbilstošo» orientāciju pienācās vai nu kriminālsods, vai mūžs psihoneiroloģiskajā slimnīcā, par reputācijas sagraušanu nerunājot. Var uzskatīt, ka personiskās drāmas sekas atsaucās arī viņa radošajā darbībā un tajā, ko tik daudzi dēvējuši par viņa «grūto raksturu». Prasīgums, kategorisms, tieksme uz mūžīgu konfliktēšanu, robežojoties ar paranoju vai vajāšanas māniju, atsvešināšanās no draugiem, kolēģiem, iespējams, bija rezultāts režīma spaidu radītajai dubultajai dzīvei, kur it visām sienām bija ausis un spoža karjera varēja karāties mata galā, tuvākajiem draugiem izrādoties informatoriem: «Neīsti draugi - nodevēji, špiki un ziņotāji, attiecību ārdītāji. Veiksmīgi paveikuši, pazūd uz visiem laikiem, slēpjas, varbūt pat bīstas no atriebības (..).»
Mūža beigās Piesis bija ārkārtīgi vientuļš - atsvešinājies gan tuviniekiem, gan kādreizējiem draugiem, kolēģiem, Kinostudijas sabrukumam dodot pēdējo triecienu.
Tomēr viņa personiskais smagums atkāpjas, kad runa ir par «taustāmi» palikušajām vērtībām - filmām, kuras radītas ar milzu talantu un nesaudzīgu paškritiku un kas stāv pāri laikmeta konteksta purvam. To nebaidoties var sacīt arī šodien par spožo kino valodas un psiholoģiskā portretējuma paraugu Nāves ēnā, vienu no izcilākajiem darbiem mūsu kinematogrāfā, līdzvērtīgu pasaules mērogā.
* kino pētniece, Rīgas Kino muzeja projektu kuratore