Lepojas ar Ilgu
«Cilvēks ar plašu sirdi - no savas niecīgās pensijas viņa palīdz visiem Gulbenes izsalkušajiem. Kopā ar dzīvesbiedru ierīkojusi zupas virtuvi un katru dienu vaiga sviedros cenšas, lai pabarotu vairākus desmitus cilvēku. Latvijai jālepojas ar tādu cilvēku!» pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam raksta gulbenietis Sergejs Mollers.
Vēstuli izlasījusi, Ilga Vanuška samulst, acīs saskrien aizkustinājuma asaras. Pie zupas virtuvītes galda sēdošie apstiprinoši māj ar galvu - sirsnīgā aizrautībā arī viņi ir gatavi Ilgu tūliņ pat atzīt par Latvijas lepnumu. Mārīte Zagorska ir 2. grupas invalīde, viņa stāsta: «Pie Ilgiņas ēdu jau sešus gadus. Paēdu un paprasu, ko vajag palīdzēt.» Virtuves saimniece piebilst - Mārīte kartupeļus mizo, dārzu izravē, virtuvi izslauka. Traukus nomazgāt brīvprātīgi palīdz kāda pensionāre. Arī Andris Ritenieks zupas virtuvē iegriežas katru dienu. Savulaik viņš strādājis celtniecībā, bet krīzes laikā palicis bez darba. Tagad Andris pārtiek no niecīgiem pabalstiem. «Par zupas virtuvi man pastāstīja paziņas. Pie Ilgas nāku ēst jau piecus gadus,» stāsta Andris. Pateicībā viņš vasarā Ilgai atnes mežā salasītās ogas, no tām virtuves saimniece vāra kompotu.
Divi spaiņi dienā
Zupa, rupjmaizes šķēle un kompots. Tā ir Ilgas Vanuškas zupas virtuves ēdienkarte. «Visgardākās vasarā ir aukstās biešu zupas, tās katrs notiesā pa divām porcijām, bet sātīgas ir visas - borščs, skābu kāpostu, zirņu zupa,» apliecina ēdēji pie galda. «Šis jau vēl mazs katls, parasti zupu vāru lielajā,» uz apjomīgu alumīnija katlu norāda Ilga. Lielajā ietilpst apmēram divi spaiņi zupas, spriež saimniece. Viņa ceļas jau četros no rīta - zupiņa jāsavāra līdz pusdienlaikam. Trūcīgie var nākt piepildīt vēderu no pulksten 12 līdz diviem. Dienā te iegriežas vismaz 45 cilvēki, mēneša beigās gan nākot vairāk.
Pēc profesijas Ilga ir pavāre. Ilgus gadus kopā ar dzīvesbiedru viņai piederējusi sava kafejnīca dzelzceļa stacijā. «Reiz kādā vakarā pirms sešiem gadiem ar vīru sēdējām mājās pie televizora. Kādā pārraidē rādīja, kā Rīgā trūcīgie stāv uz ielas rindā pie zupas virtuves durvīm. Mums kļuva tik žēl šo cilvēku! Nospriedām - arī mēs savā kafejnīcā varam barot trūkumcietējus,» pirmsākumus atceras Ilga. Viņa neslēpj - augusi septiņu bērnu ģimenē, pati labi zinot, ko nozīmē dzīvot trūkumā.
Ilga aizgājusi pie sociālā dienesta darbiniekiem, pieteikusi savu ieceri, un jau otrajā dienā zupas virtuve darbojās! Varbūt dzīvē viss būtu izvērsies gaišākās krāsās, taču 2009. gadā nomira Ilgas vīrs. 2010. gadā Ilgai nācies samierināties ar skaudru apziņu, ka peļņu nenesošā kafejnīca jāver ciet. Tomēr no zupas virtuves viņa neatteicās.
Ļoti mīlu cilvēkus
«Paldies Arvīdam Grīslim, manam partnerim senioru deju kolektīvā, kurš palīdzēja iekārtoties šīs mājas otrā stāva istabiņā. Kopš 2010. gada zupas virtuve ir te, Viestura ielā. Arvīdam lejā ir privātais dzīvoklis, bet šo virtuvīti es īrēju no Gulbenes namiem - sanāk 17 eiro mēnesī. Arī par elektrību maksāju pati. Dažkārt pašvaldība piešķir mazliet naudiņas, bet tā nav liela, toties ir solījuši, ka zupas virtuvei došot lielākas telpas,» stāsta Ilga.
Produktus zupai palīdz sagādāt Ilgas brālis, kuram ir sava saimniecība, - atved kartupeļus, burkānus, ābolus. «Pagrabs ziemai mums pilns,» ar lepnumu saka Ilga. Dažkārt pie mājas durvīm viņa atrod noliktu maisu ar svaigu maizi. Kāda tantiņa atnes makaronu paciņu, un saimniece priecīga - zupiņai iznāks! Gaļu Ilga pērk par savu naudu. «Šodien par produktiem samaksāju 46 eiro - ribiņas nopirku, svaigu gaļu un desiņu,» paskaidro Ilga. Viņa uzcep arī kotletītes. Tās ieliek starp maizes šķēlēm un pati vai kāds no apzinīgajiem zupas virtuves ēdējiem aiznes tiem vecajiem gulbeniešiem, kuriem vairs nav spēka atnākt līdz zupas virtuvei.
Ilgas Vanuškas vaibstos neatspoguļojas pat dusmas, kad viņa stāsta, ka reiz atklājusi, ka zupu burciņās, ko lūgusi nodot vientuļajiem nespējniekiem, kāds tirgo tā sauktajās točkās... Bet viņa netur aizvainojumu un arī nešķiro tos, kas te nāk. Pabaro visus. «Es ļoti mīlu cilvēkus, bez cilvēkiem nevaru. Arī mana mammīte ļoti mīlēja cilvēkus. Bet cik ilgi izturēsim, es nezinu, līdz simts gadiem jau strādāt nevarēšu. Citreiz pat mani bērni raizējas: «Mammu, ja tu to nedarīsi, ko tad trūcīgie ēdīs?»» nopūšas Ilga.