Pirms 20 gadiem, 1991. gada janvārī, Latvijas Jaunatne darbojās daļējā pagrīdē. Publikai pieejamā redakcijas daļa mitinājās Latvijas Filharmonijas pārvaldes telpās Kaļķu ielā netālu no barikādēm, bet paši avīzes veidotāji ar datoriem un pārējo tehniku bija noslēpušies Agroproma mājā Maskavas ielā.
Pēc atgriešanās no Maskavas pēc vētrainajām sēdēm PSRS Augstākajā padomē 20. janvāra pievakarē devos mājup mazliet agrāk. Gāju pa tagadējo Brīvības ielu vienu trolejbusa pieturu tālāk, lai apskatītu pie viesnīcas Latvija novietoto omoniešu sašauto autobusu. Tur sastapu savu jaunības draugu Latvijas Mākslas akadēmijas docentu Dzintaru Lemhenu. Viņš ejot uz savām barikādēm - pa nakti dežurēt Mākslas akadēmijas telpās. Viņš mani aicināja nākt līdzi - tur daudz cilvēku. Lai viņus uzmundrinot. Citādi mani tikai televīzijā vien redzot. Vārds pa vārdam, un es piekritu. Tovakar uz Mākslas akadēmiju mani vilka tāds kā iekšējs magnēts.
Vēlreiz piegājām pie autobusa, kur sastapām transporta ministru Jāni Janovski. Viņš pastāstīja, ka tikai pašā pēdējā brīdī atteicies no liktenīgā brauciena ar savu dienesta automašīnu, kura tika apšaudīta. Toreiz gāja bojā ministra šoferis Roberts Mūrnieks. Jānis Janovskis uzskatīja, ka viņš brīnumaini izglābies. (Mani gan mulsina viens - tieši pēc gada janvārī, braucot uz Jūrmalu, redzēju šausmīgu katastrofu. Vēlāk uzzināju, ka tajā bojā gājis Jānis Janovskis. It kā likteņa nolemtība. Šī nāve ir tikpat mistiska kā vēlākā Jura Podnieka nesaprotamā bojāeja pēc izdzīvošanas Bastejkalna apšaudē.)
Mākslas akadēmijā katru ienākošo pārbaudīja, durvis tika aizkabinātas ar ķēdi. Rīkotājpersona tobrīd bija profesors Valdis Dišlers. Pavisam tur bija vairāk nekā 30 cilvēku. Katrs bija paņēmis līdzi maizītes, kafiju vārīja uz vietas. Telpā, kas no ieejas augšā pa labi, bija garš ar galdautu apklāts galds, uz kura bija brūnas māla krūzes. Kafijai nupat kā bija uzliets karsts ūdens, un visiem bija stingri noteikts krūzes neaiztikt, līdz kafija nebūs nosēdusies. Tā nu mēs visi tur sēdējām un ar tādu kā nolemtību gaidījām kafijas biezumu nosēšanos.
Bija dažas minūtes pāri deviņiem. Pēkšņi ārā bija saklausāms: «D-d-d-d-d-d-d-d!» Daudzkārt. Kļuva pavisam nelabi ap dūšu, jaunās mākslinieces kļuva kaļķa baltas, es izmetos ārā uz Mākslas akadēmijas lieveņa. Redzēju, ka no tagadējā Kalpaka bulvāra puses Iekšlietu ministrijā laužas apbruņoti karavīri. Šāva nemitīgi, bet nebija saprotams, uz ko. Skraidelēšanu varēja manīt arī aiz stūra. Dūmi vēlās vāliem, no toreizējās partijas Centrālkomitejas puses trasējošās lodes augstu gaisā lidoja stacijas virzienā. Tajā brīdī es atcerējos vecu padomu - ja gribi kaut ko iegaumēt, cieši skaties uz to vismaz piecas minūtes. Saprazdams, ka šis ir vēsturisks brīdis, es arī šīs piecas minūtes skatījos, aizslēpies aiz staba. To ainu arī tagad redzu detalizēti.
Iekšā valdīja mērena panika. Visi alka skaidrības un rīcības. Es sāku dot komandas, lai atslēgtu ārdurvis (lai pa ielu ejošajiem būtu kur ieskriet), fasādes pusē nodzēstu gaismas, atslēgtu aizmugures durvis un vārtiņus, kā arī pa tvērienam noliktu mēteļus, ja nu vajadzētu mukt. Sev nekavējoties pieprasīju telefonu. Visiem bija iekšēja prasība pēc kaut jelkādas rīcības, un viss tika izdarīts momentāni. Man portfelī bija visi vajadzīgie telefonu numuri, un es uzreiz zvanīju Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai, kur mani pēc balss pazina. Gan radio, gan televīzijas cilvēki bija pateicīgi par skaidrību, jo zvanīts jau viņiem bija, bet viņi ļoti baidījās no provokācijām. Kad es izstāstīju, ka redzu to pats savām acīm, viņi uzreiz sāka rīkoties droši, un tiešraides sākās. Sāka zvanīt aculiecinieki, un visa Latvija operatīvi zināja, kas notiek.
Kad nu tas bija nokārtots, es pēkšņi sapratu, ka man kā PSRS tautas deputātam ir pienākums zvanīt uz Kremli. Piezvanīju, bet tāpat bija skaidrs, ka tas ir tukšs gājiens - ne jau bez Maskavas ziņas Rīgā runāja ieroči.
Pēkšņi kā zibens spēriens mani apgaismoja ideja. Es taču pavisam nesen biju viesojies ASV, kur iepazinos ar Latvijas sūtni Ojāru Kalniņu, un es zināju Kalniņa kunga mājas telefonu (mobilo sakaru tad vēl nebija). Man kā deputātam bija pieejami starptautiskie sakari. Telefoniste brīdināja, ka sarunas no Latvijas jebkuru mirkli var pārtrūkt. Ojārs Kalniņš, par laimi, bija mājās pie telefona, un es viņam centos ātri pastāstīt, kas notiek Rīgā. Viņš mani uzreiz pārtrauca un teica, ka visu jau zina. Biju ļoti pārsteigts. Šaušana 50 metru attālumā no mums sākās pirms stundas, bet Amerikā jau zina? Izrādās, to bija noorganizējusi kāda skandināvu žurnāliste no viesnīcas Rīdzene, noliekot pārvietojamo televīzijas kameru uz palodzes. Žurnālistes tiešraidi translēja ne vien Skandināvijas valstīs, bet arī daudzos ASV telekanālos. Ojārs Kalniņš posās uz ASV Valsts departamentu pēc starptautiskās palīdzības un atbalsta.
Uzreiz piezvanīju Latvijas Televīzijai un nodiktēju visu, ko uzzināju no sarunas ar ASV. Vestibilā novietotajā televizorā redzējām, ka žurnāliste, ar kuru runāju, piesteidzas pie tiešraides vadītāja Ojāra Rubeņa. Viņš uzreiz šo sensacionālo vēsti darīja zināmu visai Latvijai.
Visi burtiski uzelpoja.
Piezvanīju arī uz omoniešu bāzi. Tur arī mani pazina un teikto uzņēma ar neslēptām dusmām.
Neviens jau nevar pateikt, kā tas ietekmēja notikumu tālāko gaitu, bet jādomā, ka ietekmēja gan, jo PSRS vadībai ASV domas nebija mazsvarīgas.
* Bjušais Padomju Jaunatnes redaktors
Viss raksts lasāms www.diena.lv