Par Doma gaiļa restaurāciju un atgriešanos torņa smailē Diena jau rakstīja, taču stāsts par zvaniem ir ne mazāk aizraujošs. Sākoties Pirmajam pasaules karam, četri Doma zvani tika evakuēti, no tiem 1924. gadā atgriezās tikai viens zvans. Pagājušajā gadsimta 30. gados Liepājā izgatavoja vēl vienu zvanu, un 90. gadu sākumā vienu zvanu Domam uzdāvināja Amerikas latviešu draudze. Vēl sešus zvanus Rīgas Domam uzdāvināja Kēnigšteinas draudze Vācijā. Rīgas Doma draudzes priekšnieks Kaspars Upītis Dienai stāsta, ka vienošanās par šo dāvinājumu bijusi jau 90. gadu vidū, bet uz Rīgu tie atceļojuši pēc Rīgas 800 gadu svinībām. No tā laika saglabājušies bēdīgi raksti presē, kuros stāstīts, ka tornis nav nestspējīgs, tāpēc zvanu uzstādīšana jāatliek. Vēlāk Domam vispirms bija jātiek galā ar citām problēmām, piemēram, vidusjoma koka konstrukciju stiprināšanu. Tagad, atjaunojot torni, beidzot pienācis laiks arī zvaniem.
Rīgas Doma rekonstrukcijas projekta vadītājs Rolands Lūsis Dienai rāda stikla burciņu ar koka klucīti. Šādi klucīši, kuros katrā bija pa ķirmim, tika izlikti Doma baznīcas tornī vietās, kur notika ķirmju indēšana. Tā vācu speciālisti varēja noteikt, vai indēšana izdevusies. Viens eksperimenta dalībnieks ir paglābies no bēdīgā likteņa un turpina grauzt savu klucīti, būdams izolēts no ārpasaules. Turklāt koka konstrukcijām bija vēl viens ienaidnieks - koksnes brūnās trupes sēne jeb antrodija. Lai būtu iespējams veikt koka konstrukciju restaurāciju un protezēt vai nomainīt bojātos koka elementus un lai torņa nesošo konstrukciju nepakļautu bīstamām deformācijām slodžu izmaiņu rezultātā, bija nepieciešams konstrukciju elementu balstīšanai izbūvēt pagaidu koka torni starp vēsturiskajām koka konstrukcijām, nodrošinot vienmērīgu un vienlaicīgu slodzes pārnešanu restaurācijas darbu laikā. Šis jaunais tornis tika speciāli projektēts un izbūvēts tikai restaurācijas veikšanai. Papildus tornī ne tikai nomainīja vai protezēja koka konstrukciju bojātos elementus, bet arī iebūvēja jaunu mūrī noenkurotu metāla konstrukciju. Tādējādi tornis kļuva pietiekami drošs, lai tajā izvietotu zvanus. R. Lūsis stāsta, ka dažiem koka statiem, kuru diametrs ir 30 centimetru, vidū bijis caurums ap desmit centimetru diametrā. «Tornis bija sliktā saglabātības stāvoklī. Viena lieta, ka zvanus nevarēja uzstādīt, bet bija bažas par torņa stāvokli kopumā,» viņš atceras.
Visus deviņus zvanus reizē rīdzinieki dzirdēja Ziemassvētkos, taču ikdienā nav plānots zvanīt visus zvanus. K. Upītis stāsta, ka Rīgas Doma mūzikas direktors Guntars Prānis ir izstrādājis programmu, cik un kuri zvani kādos gadījumos izmantojami. Zvani nespēlē melodiju, jo ir samērā augstu un melodija nebūtu sadzirdama. Tie tiek iešūpoti un zvana katrs savā tonī, kas savstarpēji ir saskaņoti. Diviem zvaniem tonis ir vienāds, bet viens atrodas torņa augšpusē, otrs - zemāk. Katru rītu pirms dievkalpojumiem skan trīs zvani, sēru gadījumā - divi. Izmēģinājuma reizē, kad skanēja visi deviņi zvani, tos labi varēja dzirdēt pat pie Brīvības pieminekļa, savukārt Doma baznīcas iekšpusē zvanu skaņu nedzird vispār, skaidro K. Upītis. Lai zvani skanētu arī apaļās stundās un stundas ceturkšņos, vajadzīgas speciālas ierīces, taču tuvākajā laikā, visticamāk, tās netiks uzstādītas, tāpēc Doma laukuma apmeklētājiem nāksies orientēties pēc Rīgas biržas pulksteņa sitieniem.
Tālākas nākotnes jautājums ir vēl četru lielu zvanu ievietošana torņa mūra daļā, bijuši pat konkrēti dāvinājuma plāni, tomēr pagaidām tie nav īstenojušies. «2017. gadā ir reformācijas piecsimtgade, 2018. gadā - Latvijas simtgade, varbūt uz kādu no šīm gadskārtām var izdoties šo ieceri īstenot,» cer K. Upītis. Taču patlaban galvenā prioritāte ir ērģeļu prospekta atjaunošana, jo tā dekoratīvā daļa izjaukta stāv kopš Rīgas astoņsimtgades.