Saeimā sākusies diskusija par deputāta zvēresta pārkāpēju sodīšanu un iespējām parlamentam īpašos gadījumos lemt par tautas priekšstāvja mandāta atņemšanu.
Jautājums nonācis politiķu dienas kārtībā, pateicoties pērn Saeimā iesniegtai Latvijas pilsoņu iniciatīvai, ar kuru aicināts likumā noteikt, ka «zvēresta laušanas gadījumā deputāts zaudē tiesības atrasties šajā amatā ar šo brīdi un nevar tikt izvirzīts kā deputāta kandidāts arī jebkad turpmāk».
Prasība par tik kategoriskas normas pieņemšanu radās 2011. gadā, kad tika interpretēts, ka SC deputāts Nikolajs Kabanovs ir pārkāpis deputāta svinīgo solījumu (zvērestu), jo ir parakstījies par grozījumiem Satversmē, kas paredz krievu valodai otras valsts valodas statusu.
Iespējams, tieši tāpēc, ka jautājums ir cieši saistīts ar konkrētu gadījumu, visiem ir grūti distancēties no politisku simpātiju vai antipātiju ietekmes un skatīt jautājumu pēc būtības. Taču politiski neitrāla pieeja ir vienīgā pareizā, ja domājam par valsti ilgtermiņā.
Zvērests nekādā gadījumā nevar būt svarīgāks par vēlētāju atdotām balsīm par konkrēto personu. Mehānismu radīšana, kas dod iespēju deputātiem pašiem pildīt soģa funkciju vienam attiecībā pret otru, palielina politiskās izrēķināšanās risku.
Iedomāsimies šim brīdim varbūt neticamu, bet nākotnē iespējamu situāciju, kad parlamentā vairākumu gūst tie, kas šobrīd opozīcijā. Ja līdz tam laikam būtu radīts mehānisms tik radikālai sodīšanai par zvēresta pārkāpumu, kā piedāvāts, pie varas esošajiem būtu pilnīgi likumīgs instruments, lai pamazām izmēztu no deputātu rindām visus, kas uzdrošinās iebilst pret vairākuma īstenoto politiku. Iemeslu atrastu. Jāņem vērā, ka zvērests sastāv ne tikai no solījuma stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Līdz ar to norma, ko tagad virza pilsoņu iniciatīvas autori, viņiem pašiem par pārsteigumu var kļūt par pilnīgi leģitīmām lamatām.
Tieši tāpēc jau Latvijā tāpat kā visās demokrātiskās valstīs ir spēkā deputātu imunitātes princips un ir skaidri mehānismi tā atcelšanai konkrētos gadījumos.
Saeimu ievēlam tiešās aizklātās vēlēšanās, un līdz ar to vajadzības gadījumā mēs nevaram noskaidrot par konkrēto personu balsojušo vēlētāju viedokli. Tas izslēdz arī pilnībā korektas impīčmenta procedūras iespējamību attiecībā uz Saeimas deputātiem - piekritīsiet, ka būtu pilnīga aplamība, ja, piemēram, SC deputāti vai vēlētāji vērtētu NA deputāta tiesības palikt amatā. Un otrādi.
Vispareizāk būtu, ja nākotnē deputātu rīcības izvērtēšana norisinātos nevis parlamentā, bet gan tiktu uzticēta kādai autoritatīvai ārpus partiju politikas esošai struktūrai. Piemēram, Valsts prezidenta veidotai ētikas komisijai.