Latvijas Tautas fronte misiju izpildīja

Lai gan LTF, kurā ziedu laikos bija pie ceturtdaļmiljona dalībnieku, apvienoja visdažādāko uzskatu, ideju, pārliecību un varaskāres pakāpes cilvēkus, pilnīgus dīvaiņus un pārgalvjus ieskaitot, tie visi spēja vienoties vienam mērķim - tādam mērķim, kurš bija tik liels un kvēls, ka pat pati LTF spice sākumā baidījās to saukt vārdā: Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Mērķis bija ne tikai liels, bet arī, domājot vēsu galvu, pietiekami nereāls, jo Rietumu demokrātijas gan neatzina Baltijas valstu okupāciju, bet arī sākt kodolkaru ar PSRS to atbrīvošanas vārdā netaisījās. Bijušais Latvijas kompartijas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs, kuram viņa pieredzes un mērenības dēļ Tautas fronte pēc uzvaras vēsturiskajās 1990.gada 18.marta Augstākās padomes vēlēšanās uzticēja AP priekšsēdētāja amatu, lai gan viņš nebija LTF biedrs, ir izteicies, ka neatkarības atjaunošanu viņš tolaik iztēlojies kā pakāpenisku procesu, kurš varētu ilgt nenoteiktu laiku, varbūt pat desmitgades. Neraugoties uz šo neziņu par nākotni, kas turpinājās līdz pat 1991.gada augusta pučam, kura trešajā dienā Padomju Savienība izrādījās sabrukusi un visas bijušās PSRS savienotās republikas ieguva vai atguva neatkarību, Tautas frontes iedrošinātie un elektrizētie atbalstītāju tūkstoši bija gatavi nevis samierināties ar brutālu pārspēku, kā lielumlielais vairākums bija dzīvojis padomju laikā, bet rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, un tad lai notiek kas notikdams. Vai gan citādi tauta no visām Latvijas malām pēc Īvāna aicinājuma tūlīt pēc asiņainajiem notikumiem 1991.gada 13.janvāra naktī Viļņā brauktu uz Rīgu celt barikādes, atmodas nevardarbīgās pretošanās fenomenu, kuru daudzi barikāžu dalībnieki atceras kā tās dienas un naktis, kad viņi pie ugunskuriem Rīgas centrā visvairāk un vispatiesāk jutušies kā brīvā Latvijā? Jo bija taču skaidrs, ka no karaspēka, ja impērija izšķirtos to lietot, šīs barikādes viņus nespētu pasargāt. Taču, ja arī pašiem barikāžu aizstāvjiem būtu lemts krist, barikādes uz mūžīgiem laikiem saglabātu dzīvu ideju, kuras dēļ tās tika celtas - latviešu tautas apņēmību otrreiz neatteikties no prasības pēc savas valsts, brīvas un demokrātiskas Latvijas. Šo vēlmi neizdevās pietiekami gudri izteikt pasaulei 1940.gadā, kad diktatora Kārļa Ulmaņa "palikšana savā vietā" varēja tikt iztulkota kā Latvijas piekrišana okupācijai. Turpretim 1991.gada janvārī Latvijas Tautas fronte bija gatava aizstāvēt parlamentāro ceļu uz neatkarību par dzīvības cenu.   Taču lielā neziņa, upuri, pirmās šķelšanās un vilšanās, 1991.gada 3.marta Vislatvijas aptauja Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?, kurā vairāk nekā 400 000 Latvijas iedzīvotāju (24,69 %) nobalsoja pret neatkarību (šo balsojumu nepatīk atcerēties tiem, kuri mēģina iestāstīt, ka turpat vai visi cittautieši stāvējuši barikādēs), un visbeidzot uzvara, kad, neraugoties uz to, ka Latvijā vēl bija Krievijas armija, būtu bijusi iespējama ne tikai Ļeņina pieminekļu, bet arī Pārdaugavas Uzvaras monumenta nojaukšana un pāriešana uz mācībām valsts skolās tikai valsts valodā, - tas viss nāca vēlāk. Tautas Frontes sākums 1988.gadā bija eiforijas un tautiska noreibuma pilns. Tā dzima kā inteliģences izlolota organizācija laikā, kad Latvijā publicists un literatūras kritiķis Dainis Īvāns ar prozaiķi Artūru Snipu un avīzi Literatūra un Māksla jau bija pamodinājuši tautu Daugavpils HES celtniecības apturēšanas masu kampaņā 1986.gada beigās, jau bija notikuši cilvēktiesību grupas Helsinki’86 inspirētie 1987.gada vasaras "kalendāra nemieri" pie Brīvības pieminekļa, dzimusi kristīgā kustība Atdzimšana un atjaunotne, 1988.gada 27.aprīlī bija notikusi Vides aizsardzības kluba masu akcija pret metro, jau bija sākušas organizēties tautas kustības Igaunijā (Tautas fronte) un Lietuvā (Sajūdis). 1988.gada 2.jūnijā preses konferencē pēc radošo savienību plēnuma, kurā Mavriks Vulfsons no oficiālas tribīnes bija nosaucis 1940.gada vasaras notikumus Latvijā par okupāciju, par tautas frontes ideju ieminējās dzejnieks Viktors Avotiņš. Viņa un vēl 15 cilvēku (to skaitā Sarmīte Ēlerte, Uldis Bērziņš, Rolands Kalniņš, Guntars Godiņš, Aleksandrs Kiršteins, Inese Paklone, Artūrs Snips) 30.maijā parakstītā aicinājumā plēnumam bija teikts, ka pārkārtošanās atbalstam "nepieciešama Tautas demokrātiskā fronte", un Rakstnieku savienība tika aicināta uzņemties tās iniciatora lomu. Tobrīd vēl neviens, Jāni Peteru ieskaitot, nesaprata vai teicās nesaprotam, kas tā fronte tāda ir, taču jau jūlijā par to sāka runāt plašsaziņas līdzekļos. Visu rakstu par Latvijas Tautas frontes dibināšanu lasiet žurnāla Sestdiena 4.oktobra numurā!